Šorttrekists Roberts Krūzbergs: Liela daļa no medaļas pienākas ģimenei, jo īpaši brālim

Šorttrekists Roberts Krūzbergs divus mēnešus pirms Milānas un Kortīnas olimpiskajām spēlēm intervijā "Latvijas Avīzei" teica, ka priecāsies, ja izdosies kādā no distancēm sasniegt A finālu.

Nosprausto mērķi izpildīt sanāca ar varenu uzviju, jo 24 gadus vecais ventspilnieks mājās atgriezies ar bronzas godalgu 1500 metru distancē un piekto vietu 1000 metros. Īpašu šo sasniegumu padara fakts, ka sportists startēja ar traumētu ceļgalu.

Kā mainījusies tava dzīve pēc olimpiskās medaļas izcīnīšanas?

R. Krūzbergs: Šobrīd esmu, ja tā var teikt, ļoti aizņemts cilvēks, un dienas grafiks ir pilns, vajadzētu papildus stundas, lai pagūtu visu iespēt. Turpinu saņemt apsveikumus, telefons joprojām karsts. Man tas ir ļoti patīkami, paldies visiem.

Cik noprotu, tev tuvākajās dienās ir ieplānots ārsta apmeklējums?

Jā, šobrīd esmu ceļā uz Rīgu, kur Latvijas Olimpiskajā vienībā (LOV) ir plānota sonogrāfija celim. Tikai pēc tam uzzināšu, kāda ir situācija un kas notiek ar saiti, vai tā dzīst, vai tomēr būs jāveic kādas manipulācijas, stiprināšana vai lāzerprocedūras. Tikai pēc ārstu slēdziena būs skaidrs mans tālākais darba grafiks, vai sezona turpinās vai jāārstējas tālāk.

Marta vidū Kanādā ir pasaules čempionāts. Ja varēsi, brauksi?

Ja viss būs kārtībā, braukšu. Līdzi būs fizioterapeits Jānis Lācis, kurš var ceļgalu stabilizēt, arī zāles iedot, ja vajadzīgs, bet jāskatās reālā situācija.

Startējot ar traumu nebija bailes, ka katra kustība var būt pēdējā?

Protams, satraukums bija, bet domāju, ka tā ir visiem sportistiem šādās situācijās. Bija jāsaprot, cik daudz esmu gatavs riskēt, taču izvēle man bija skaidra – tās ir olimpiskās spēles un 

es biju gatavs atdot visu, parādīt savu labāko sniegumu un sasniegt labāko rezultātu. Kur tad vēl, ja ne olimpiādē, kas mums sportistiem ir lielākās sacensības karjerā.

Viegli nebija, taču abās distancēs sanāca iekļūt finālā, un medaļa ir kā bonuss, jo mēs šorttrekisti zinām, ka finālā var notikt jebkas.

Šorttrekā bieži 1500 metros finālā ir deviņi dalībnieki? Šķita, ka par daudz.

Ja nemaldos, tad Pekinā bija pat desmit. Šādos gadījumos svarīga ir taktika, un par to runāju ar komandas biedru Reini Bērziņu. Viņš uzreiz pateica – aizmugurē tu nevari sēdēt! Līdz tam es visus skrējienus sāku no beigām, jo traumas dēļ startu vienkārši nevarēju paņemt. Klausīju Reini un pielāgoju taktiku. Jā, protams, arī veiksme man nāca palīgā, jo aiz manis notika kritiens, taču es visu laiku atrados labā pozīcijā, lai mani neviens neparautu līdzi. Biju viens no tiem, kuri uzņēmās iniciatīvu, veicu arī apdzīšanas, tā ka nav tā, ka tikai veiksmes dēļ tiku trijniekā. Tajā slidojumā es izliku sevi visu.

Uzreiz aptvēri, ko esi paveicis?

Jā, jo redzēju, kādas emocijas ir mūsu komandā. Mani uzreiz sveica arī poļu kolēģi, ar kuriem kopā trenējos ikdienā. Šī medaļa mums nebija pārsteigums, mēs visi uz to kopā gājām, ieguldījām lielu darbu, un, kad tas izdevās, visiem bija nenormāls prieks. Man īpašs prieks arī par to, ka tribīnēs bija mamma un tētis. Mēs ar brāli Kārli nopirkām viņiem biļetes. Liels paldies manai ģimenei, jo daļa no medaļas pienākas viņiem, jo īpaši Kārlim, jo, pateicoties viņam, es nokļuvu šorttrekā un, pateicoties viņam, es tajā joprojām esmu. Brālis ir mani motivējis arī tad, kad viss ir izskatījies ļoti slikti. Tāpat Kārlis atbild par visiem tehniskajiem aspektiem – slidu locīšanu, asmeņu rādiusu taisīšanu un asināšanu. Kopā mums šīs bija jau otrās olimpiskās spēles. Milzu pateicību esmu parādā arī fizioterapeitam Jānim un ārstei Lailai Ušackai, jo viņi milzu darbu paveica, lai es varētu startēt. Nezinu, kā viņiem pateikties, iedevu abiem dāvaniņas, bet pašam šķiet, ka par to darbu bišķi vēl par maz.

Pirms Milānas teici, ka favorīti ir kanādieši, taču beigās viņiem tikai viens zelts, bet Nīderlandei veseli pieci! Pārsteigums?

Jā, vajadzēja būt otrādi, bet redz kā nīderlandieši nodominēja. Par favorītiem uzskatīju arī Itāliju, taču viņiem neveicās, bija daži neveiksmīgi tiesnešu lēmumi. Tās nebija tiesnešu kļūdas, viņi darbojās korekti un kopumā labi nostrādāja, vienkārši mājiniekiem, īpaši viņu cerībai Pjetro Sīgelam, kurš pasaules rangā ir otrais, nepaveicās.

Pie holandiešu panākumiem savu roku kā treneris arī Haralds Silovs pielicis. Tev izdevies sasniegt to, kas viņam neizdevās.

Viņš bija ļoti priecīgs par mani, slavēja. Haraldam sanāca dubulti svētki – Jens van’t Vouts uzvarēja, bet es biju trešais.

Pēc Pekinas kovida spēlēm šajās varēja izjust olimpisko gaisotni?

Jā, kopības sajūta bija. Pēc medaļas izcīnīšanas olimpiskajā ciematā atgriezāmies tikai pēc vieniem, jo bija apbalvošana, dopinga kontrole, taču mani sagaidīja un sveica ne tikai komandas vadība, bet arī daļa hokejistu.

Olimpiskajā ciematā nebiji vienīgais ventspilnieks, ar Uvi Balinski un Artūru Šilovu esat novadnieki.

Kā jau ventspilnieki, mēs jau tādi ieturēti un nedaudz kautrīgi. Kasparam Daugaviņam pat paprasīju, vai Uvis vienmēr tāds sevī iegrimis, viņš gan teica, ka nē, kompānijā ar savējiem ļoti sirsnīgs. Olimpiādes laikā mūsu ceļi gan bieži nekrustojās, jo visiem savs grafiks un plāni. Man izdevās tikt uz Latvijas hokeja izlases pēdējo spēli. Interesējāmies arī, vai var tikt uz hokeja finālu, uz sportistiem paredzētajām biļetēm vajadzēja pieteikties divas dienas iepriekš, bet tikt pie tām bija nereāli. Skatījāmies televizorā.

Noslēguma cermonijā nesi valsts karogu kopā ar Patrīciju Eiduku. Kādas sajūtas?

Katram sportistam novēlu piedzīvot ko tādu. 

Tas ir īpaši, jo darot to, kas tev dzīvē patiešām patīk, tev vēl tiek pagodinājums nest tavas valsts karogu, pat ja tā ir noslēguma ceremonija.

Tev taču būs arī trešās olimpiskās spēles?

Kamēr rezultāti kāpj uz augšu, man motivācija nav jāmeklē, un jau tagad nevaru sagaidīt, kad būs nākamās. Pēc Pekinas spēlēm šķita, ka četri gadi ir daudz, bet tie paskrien nemanot.

Reinis Bērziņš pirms Milānas man teica, ka Latvijas šorttreka attīstībai būtu svarīgi izveidot treniņu grupu Rīgā, jo divi jaunie puiši, ar kuriem kopā startējat Pasaules tūrē, vēlas studēt un lielajam sportam var pazust. Kā tu uz to raugies?

Viennozīmīgi tas būtu jāizdara, ja gribam Latvijā attīstīt šorttreku. Jā, mums ir centri Ventspilī un Jelgavā, bet, ja jaunais sportists pēc vidusskolas grib mācīties Rīgā, tad šorttreks lielākoties ir beidzies, jo nereāli savienot profesionālo sportu ar braukšānu uz citām pilsētām.

Valstij piederošajā Daugavas hallē ir divi leduslaukumi, vieta būtu, tik federācijas funkcionāriem būtu jāiespringst?

Ja būs vēlme, to noteikti var sakārtot. Galvenais, lai būtu pietiekami droši slidot, jo diemžēl Latvijas ledushalles šorttrekam šobrīd nav pārāk labi piemērotas. Uz apmalēm jāliek lielie matrači, lai kritienā trieciens nav tāds, ka mugura ir beigta.

Roberts Krūzbergs.

Foto: Ieva Leiniša/LETA

Kā bronzas medaļnieks tika sagaidīts mājās?

Tā kā pārsvarā esmu projām treniņnometnē un mājās diezgan reti, tad katra atgriešanās mums ir īpaša un silta. Šoreiz gan vairāk ciemiņu bija nekā parasti un cienastā lielāks akcents uz kūkām. Mamma mēdz lutināt, katru reizi sagaida ar gardumiem, lai gan man ēdiena ziņā nav nekā tāda, kas būtu izteikts favorīts. Mammas ēdiens ir un paliek mammas ēdiens, vienmēr visgaršīgākais.

Dzīvojat visi kopā?

Vecākiem ir iespaidīga divstāvu māja, apkārt 60 hektāru zeme, tur var izvērsties un arī būvēties. Man otrajā stāvā ir sava istaba. Vecāki nodarbojas ar kokapstrādi un tūrismu, ir ko ņemties.

Par olimpisko medaļu tev pienākas prēmija no valsts. Esi jau domājis, ko darīsi ar to?

Par to vēl nekas nav teikts, taču zinu, ka medaļniekus prēmē. Jāskatās, kas notiks tālāk, ja trenēšos Rīgā, tad gribētos tur savu dzīvokli, bet es vēl tik tālu pagaidām nedomāju, vispirms jātiek skaidrībā ar veselību.

Vizītkarte. Roberts Krūzbergs

• Dzimis 2001. gada 18. aprīlī Ventspilī
• Profesionāls šorttrekists
• 2026. gada Milānas un Kortīnas olimpisko spēļu bronzas medaļnieks 1500 metru distancē; Eiropas vicečempions 1500 metros; vairākas reizes ticis uz goda pjedestāla Pasaules tūres posmos; Pasaules rangā divas sezonas bijis labāko trijniekā 1000 metru distancē
• LSPA iegūta 1. līmeņa profesionālā augstākā izglītība
• Pirmie treneri – Irina Gončarova-Ozoliņa, Māris Birzulis
• Treneris – brālis Kārlis Krūzbergs
• Iedvesmas avots – ģimene
• Vaļasprieki – datorspēles
• Rituāli – elpošanas vingrinājumi pamostoties
• Mīļākā grāmata – Vima Hofa metode
• Sportiskais moto – "All in" ("Uz visu banku")