Daudzslāņainās kūkas apbrīnojamās blaknes. Izrādes "Apbrīnas ieleja" recenzija

Pēc divu lielo bastionu ieņemšanas Matīsa Kažas spējā ielaušanās teātra mākslas teritorijā šobrīd ir vainagojusies ar Pītera Bruka un Marī Elēnas Estjēnas 2014. gadā uzrakstītās lugas "Apbrīnas ieleja" iestudējumu Jaunajā Rīgas teātrī.

Scēniski atzīstami ieturētā formā, kuras karkasu ar pārsteidzoši konstruktīvu precizitāti un nevainojamu telpas izjūtu ir veidojis scenogrāfs Reinis Dzudzilo, izrāde nosacīti ievieto skatītāju zinātnes, mākslas un reliģijas krustcelēs, liekot nedaudz sasprindzināt uztveri un postulē sevi kā intelektuāli poētisku pētījumu par tādu smadzeņu darbības funkciju, ko dēvējam par atmiņu. Teatrālajā pētījumā skarto tēmu loks ir samērā plašs, un sakausēt no dažādiem avotiem smeltus materiālus vienā veselumā nav viegls uzdevums pat rūdītam profesionālim, tāpēc sākumā varbūt palūkosim, ko tad režisors īsti liek savā kausējamā tīģelī.

Atmiņas fenomens izsenis ir saistījis cilvēka uzmanību, un pirmie traktāti par to parādījās jau Cicerona laikā. Kāpēc vieni spēj atcerēties milzīgu faktu daudzumu, bet citi nē? Kādi procesi mūsu smadzenēs to nosaka? Seneka, piemēram, retorikas auditorijā divtūkstoš vārdus spēja atkārtot tādā pašā secībā, kā tie tika nosaukti. Augusta laikabiedrs Simplicijs pārsteidza ar spēju citēt Vergīlija apjomīgās vārsmas apgrieztā secībā. Antīkajā pasaulē parādījās tāds jēdziens kā atmiņas māksla, kas vēlāk ieplūda Eiropas tradīcijā un pētīja dažādas atminēšanās metodes. Renesanses laikā ārkārtīgu popularitāti ieguva Džulio Kamillo atmiņas teātris, kuram laikabiedri piedēvēja neaptveramas iespējas. XVI gs. šo tēliem pildīto koka teātri ar panākumiem demonstrēja Venēcijā un Parīzē, bet tā noslēpumu zināja vienīgi Francijas karalis. Līdz ar zināšanu uzkrāšanos atmiņas fenomena pētniecība, protams, pārgāja citā kvalitātē, taču tā joprojām atduras pret daudziem zinātniski neizskaidrojamiem noslēpumiem, kas vilina arī teātri iesaistīties to atminēšanā. Matīss Kaža vilinājumam atsaucas un atmiņas fenomenu kā galveno objektu liek savā radošajā kausētavā.

Neizslēdzot faktu, ka veltījums Pītera Bruka (1925–2022) simtgadei dos savu artavu ieceres realizēšanā, režisors kā tēmai atbilstošu materiālu izvēlas viņa lugu "Apbrīnas ieleja" un piedāvājas to iestudēt JRT, solot priekšnesumu papildināt ar atsaucēm uz Bruka telpiskajiem un aktieriskajiem izrādes veidošanas principiem. Izklausās daudzsološi. Par Bruka "tukšo telpu" un "aktiera maģiju" kaut ko būs dzirdējis katrs, mazāk zināmas varbūt ir viņa teatrālās pētniecības ekspedīcijas uz "austrumu-rietumu" kultūras ass. To mērķis bija iepazīt dažādas tradīcijas, pasaules redzējuma īpatnības un stereotipus, kas virza cilvēka centienus izprast šo pasauli. Viņu interesēja, vai atšķirīgajā ir arī kas vienojošs, kas tāds, uz ko varētu balstīties universāla teātra izrāde. Vai aizguvumi, paņēmieni, metodes un to sintēzes dod iespēju iestudējuma veidotājam sniegt un skatītājam precīzāk tvert izrādes vēstījumu? 1989. gadā MHAT nolasītajās lekcijās Bruks dalījās ar saviem secinājumiem: tādu punktu ir iespējams atrast, jo izrādes būtības atklāšanai un satveršanai mēs izmantojam vienus un tos pašus instrumentus – "galvu, sirdi un ķermeni".

Uz skatuves (no kreisās) Gerds Lapoška, Vilis Daudziņš, Guna Zariņa.

Foto: Andrejs Strokins/Publicitātes

Lai pastiprinātu poētisko dimensiju un paspilgtinātu savu skatuvisko vēstījumu izteiksmes veidu, Bruks tajos vairākkārt izmantoja Austrumu kultūrā izplatītus motīvus. "Apbrīnas ielejā" tāds blakus pavediens, kas vijas līdzās galvenās varones piedzīvotajām dzīves izmaiņām, ir XII gs. persiešu sūfija un dzejnieka, saukta par Faridodinu vai Attaru no Nišpuras, sarakstītā poēma "Putnu konference", kas vēsta par putnu ceļojumu cauri septiņām bīstamām ielejām, lai sameklētu nepazīstamo valdnieku Simorgu. Sūfisms ir VIII gs. radies mistiski reliģiozs islāma virziens, kas praktizēja meditācijās, lūgšanās un rituālos ievītu garīgu pilnveidošanos dievišķās apskaidrības sasniegšanai. Attara poēma ataino svarīgākos pieredzes un atziņu gūšanas punktus sūfiju ceļa gājēja maršrutā. Katra no septiņām ielejām – meklējumu, mīlestības, zināšanu, atslābšanas, vienotības, apbrīnas un iznīcības – ir vieta ar saviem pārbaudījumiem un kārdinājumiem, kas putniem jāpārvar, lai nonāktu pie atziņas par Simorga patieso mājvietu, un tos spēja izturēt tikai trīsdesmit putni.

Faktiski šie trīs avoti veido Matīsa Kažas izrādes pamatstruktūru, kurai uz skatuves būtu jāatsedz savs vēstījums. Bruka lugas sižetiskais slānis ir vienkāršs stāsts par reportieri Semiju, kurai piemīt tāds smadzeņu darbības fenomens, ko zinātnē sauc par sinestēziju (vairāku maņu pārklāšanās), un viņas pārdzīvoto, nonākot divu konkurējošu doktoru uzmanības lokā. Tā vietā, lai koncentrētos uz pašu stāstu, Matīss Kaža iestudējuma centrā izvirza Semijas atmiņas fenomena stilizētu atainojumu, savus erudīcijas demonstrējumus un avangardiskus formas meklējumus. Atmiņu saglabāšana audio formātā ir tikai tehnisks līdzeklis jaunu atmiņu ierosināšanai smadzeņu šūnās, un ar sinestēziju tam nav nekāda sakara. Darbības pārnesums uz skaņu studiju, pateicoties Dzudzilo perfektajam telpas risinājumam, ir tikai dekoratīvs iemesls pievērsties reti izmantotiem aktieru skatuviskās eksistences nosacījumiem, kurus var patvaļīgi papildināt ar režisora emocionālajām atmiņām. Lietojot cieto lomas zīmējumu, režisors izrādē fiksē galvenos notikumus Semijas dzīvē pēc sinestēzijas sindroma atklāšanas un caur stilizētām mizanscēnām pārvērš tās skatītājam adresētos rēbusos. Semiju atlaiž no darba, ierauj strīdīgā pētniecības procesā, neņem atpakaļ, jo viņas īpašās spējas te nevienam nav vajadzīgas. Lai izdzīvotu, viņa ir spiesta savu fenomenālo atmiņu demonstrēt kabarē programmā, un tas viss sagrauj viņas ierasto dzīves plūdumu. Prāta maģistrāles aizdambējas ar atmiņām, kuras viņa grib aizmirst, bet vairs nespēj. Semijas noietais ceļš veido asociatīvas paralēles ar putnu lidojumu cauri ielejām, taču skatītājs tās var nolasīt tikai tad, ja zina poēmas sižetu. Grūti pateikt, vai Guna Zariņa izmanto šīs zināšanas, bet viņas spēles partitūrā var samanīt vairāku ieleju atblāzmu un pārliecinošu Semijas nonākšanu apbrīnas ielejā. Saskaņā ar sūfiju teozofiju tā ir vieta, kur cilvēks apjūk, jo, turēdamies pie zemes, apzinās, ka ar katru soli grimst arvien dziļāk nezināmajā un ar visu savu rūgto pieredzi netiek tuvāk dievišķā atklāsmei. Uzreiz gan jāpiebilst, ka režisors tik tālu nav aizdomājies un savu pretenziju uz "dievišķā meklējumiem neparastajā" izrādē pūlas nodrošināt ar sūfiju paradoksāli pamācošajiem stāstiņiem, liekot vienkāršajam skatītājam tos uzskatīt par augstākas gudrības izpausmi. Gan Vilis Daudziņš, gan Gerds Lapoška saskaņā ar režisora vēlmēm tos smeķīgi ievij savu mainīgo personāžu monologos, mudinot publiku ieņemt saprotošāku attieksmi pret Semijas smadzeņu neiroloģisko traucējumu izraisītajām sekām. Sanāk kaut kas līdzīgs mūsdienīgai likteņa ironijai – mazliet traumējoši, bet tur neko nevar līdzēt.

Izteikta formas dominante pār saturu ir visai nedrošs pasākums, jo pastāv risks pazaudēt dziļāku jēgu visam uz skatuves notiekošajam un forma kļūst pašmērķīga. Kaut ko līdzīgu uz JRT skatuves piedzīvo arī Matīsa Kažas iestudējums. Slēpšanās aiz materiāla daudzslāņainības ir tikai atruna, ar kuru režisors aizplīvuro nopietna koncepta trūkumu un nespēju atsevišķus slāņus savienot vienā veselumā. Ja smalki dekorētu vairākslāņu kūku mums dos nogaršot pa atsevišķām kārtām, mēs tā arī neizjutīsim tās īpašo garšu. Skatoties "Apbrīnas ieleju", mēs tā arī neuzzināsim, ko ar savu lugu gribēja pateikt Pīters Bruks.

Vilis Daudziņš izrādē "Apbrīnas ieleja".

Foto: Andrejs Strokins/Publicitātes

Uzziņa

"Apbrīnas ieleja", iestudējums Jaunā Rīgas teātra Mazajā zālē

• Autori: Pīters Bruks, Marī Elēna Estjēna, Aleksandrs Lurija.
• Režisors Matīss Kaža, telpogrāfs un kostīmu mākslinieks Reinis Dzudzilo, komponiste Elīza Dombrovska, gaismu mākslinieks Niks Cipruss, kustību māksliniece Ramona Levane, dramaturģe un režisora asistente Elza Marta Ruža.
• Lomās: Guna Zariņa, Vilis Daudziņš, Gerds Lapoška.
• Nākamās izrādes: 10., 11., 12, 13. martā (izpārdots).