-1.9 °C
Par nupat aizvadīto Milānas un Kortīnas olimpisko ziemas spēļu lielāko zvaigzni neapšaubāmi kļuva 29 gadus vecais norvēģu distanču slēpotājs Johanness Klēbo, kura izcilais finiša spurts Dzordzi vārdā nosauktajā Valdifjemmes trases kalnā kļuva par vienu no šo spēļu vizītkartēm.
Klēbo uzvarēja visās sacensībās, kurās izgāja uz starta, nopelnot sešas zelta medaļas. Ziemas olimpisko spēļu vēsturē līdz šim nevienam citam tas nebija izdevies. Čempiona panākumu pamatā ir no vectēva iedzimts talants un norvēģu sporta sistēmas nopelns, taču visam pāri smags darbs daudzu gadu garumā.
Futbols un čells
Johanness nāk no Tronheimas, lai gan piedzima un pirmo reizi uz slēpēm uzkāpa galvaspilsētā Oslo. Par norvēģiem mēdz jokot, ka viņi slēpot iemācās reizē ar staigāšanu un tālu no patiesības jau nav, jo Klēbo pie pirmā slēpju pāra ticis divu gadu vecumā Ziemassvētkos. Viņš bijis pārliecināts, ka slēpes sagādājis Ziemassvētku vecītis, piedevām pilnīgi jaunu komplektu, lai gan patiesībā Johannesam dragāšanai ticis atdots brālēna jau krietni palietots komplekts. Pirmās iemaņas slēpju dīdīšanā Klēbo apguvis iekštelpās, ar slēpēm kājās "skraidot" no virtuves uz viesistabu un atpakaļ pa paša iedomātu trasi, savukārt, kā pa īstam tā lieta darāma, viņu apmācījis vectēvs Kēre Hēslofts, kuram vēlāk bija milzīga loma Johannesa panākumos.
Tomēr pastāvēja iespēja, ka par tādu distanču slēpotāju Klēbo pasaule nemaz neuzzinātu, jo puikas gados viņam vairāk patika un interesēja futbols,
mazais Johanness sapņojis par profesionāla spēlētāja karjeru un tikai aptuveni 15 gadu vecumā kļuvis skaidrs, ka slēpošana ņems virsroku. Vecāki Hakans un Elizabete Klēbo atvasi attīstīja vispusīgi, jo desmit gadus Johanness paralēli sportošanai mācījās spēlēt čellu, jo uz to uzstājis tēvs, tāpat apmeklēja vieglatlētikas un riteņbraukšanas sekcijas, izmēģināja arī biatlonu, lai beigu beigās koncentrētos tam, kas viņam sanāca vislabāk, – distanču slēpošanai.
Sistēmas auglis
Sākums gan nekādus dižos laurus puikam nesolīja, jo, būdams mazāka auguma nekā lielākā daļa vienaudžu, viņš sacensībās bija tālu no labākajiem. Tas gan "neatsita" apetīti un par to paldies jāsaka Norvēģijas bērnu sporta sistēmai, kurā līdz 12 gadu vecumam sacensībās nenotiek cīņa par vietām vai labākajiem rezultātiem. Laika ņemšana gan tiek piekopta, taču tikai tāpēc, lai sekotu līdzi bērna progresam, jo galvenais ir, lai bērni būtu iesaistīti, sportotu un izklaidētos.
Johannesa trenēšanu uzņēmās vectēvs, kurš pats savulaik bijis itin atzīstams slēpotājs un vēlāk arī sertificēts treneris. Tieši viņš izstrādāja Johannesa treniņu programmu, pie kuras olimpiskais izcilnieks pieturas joprojām. Pirmais lielais panākums tika gūts 15 gadu vecumā, kas sakrita ar brīdi, kad puika sāka stiepties augumā. "Līdz tam man nebija lielu izredžu, jo distanču slēpošana ir sporta veids, kurā svarīgs viss ķermenis – kājas, rokas, ķermeņa augšdaļa.
Kad es sāku augt, ātri panācu labākos un pēc pirmajām uzvarām Norvēģijas junioru kausa sacensībās bija skaidrs, ka varu sasniegt arī ko vairāk,"
atminas Klēbo.
Ja esi viens no labākajiem starp norvēģu junioriem, diezgan droši, ka būsi starp līderiem arī starptautiskā līmenī. Klēbo nebija izņēmums, jo gadu pēc sava pirmā panākuma vietējā mērogā viņš izcīnīja divas bronzas medaļas pasaules čempionātā junioriem, bet vēl pēc gada kļuva par trīskārtēju pasaules junioru čempionu. Tajā pašā 2015./2016. gada sezonā viņš debitēja arī Pasaules kausa izcīņā starp pieaugušajiem, bet pirmo uzvaru visaugstākajā līmenī izcīnīja 2017. gada februārī Latvijai kaimiņos – Igaunijas slēpošanas centrā Otepē.
Vectēva plāns
Sākotnēji Klēbo bija izteikts sprinta distanču slēpotājs, garākos gabalos viņam nesekmējās. Situācijas labošanai noderēja vectēva plāns – treniņi augstkalnē. "Jo vairāk nobriedu, jo spēju izturēt lielākas slodzes. Daudziem distanču slēpotājiem treniņi augstkalnē nepatīk, tie saistās ar pastāvīgu nogurumu, elpošanas grūtībām, taču es tur jutos lieliski. Joprojām pieturos pie vectēva izstrādātajiem treniņu plāniem, pirms Milānas spēlēm augstkalnē aizvadīju četras treniņnometnes. Vectēvs Kēre ir mana lielākā autoritāte, dienas, kad varu būt kopā ar viņu, ir visvairāk gaidītās. Abi dodamies uz mūsu kalnu namiņu, makšķerējam, ejam medībās un daudz runājam par sportu," panākumu atslēgā dalās Klēbo. To, ka viņš ir sasniedzis pilnību, slēpotājs pierādīja pērn pasaules čempionātā mājās Tronheimā, kur tāpat kā Milānā arī izcīnīja sešas uzvaras. Jāpiebilst, ka Milānas pēdējais zelts – 50 km slēpošanas maratonā – varēja arī nebūt, jo vairākas dienas pirms starta Klēbo mocījās ar pamatīgām iesnām un apgrūtinātu elpošanu. "Man garās distances patīk, jo tās ir neprognozējamas. Pie 20 km atzīmes tu jūties tā, ka tūlīt varētu nomirt, bet pie 30 km atkal esi enerģijas pilns. Šoreiz man gāja smagi, nācās turēt līdzi Martinam Nīengetam, kurš kurināja tempu, bija brīži, kad biju pārliecināts, ka vairs nespēšu izturēt," Klēbo stāsta par pēdējām sacensībām, kurās viņš izšķirošo izrāvienu atkal veica pēdējā kāpumā.
Dosies uz futbolu un cer satikt Taigeru
Ikdienā Klēbo cenšas dzīvot noslēgti, lai gan vairākus gadus kopā ar brāli Olu viņi veidoja savu vlogu sociālajā tīklā "YouTube". Tas tika darīts ar nolūku, lai cilvēkiem stāstītu par to, kā gatavojas un kādus pārbaudījumus nākas pievārēt slēpotājiem, ļaujot ielūkoties augstākā līmeņa sportistu ikdienā. Iesaistīti ir arī pārējie ģimenes locekļi – tēvs veic Johannesa menedžera pienākumus, bet mamma uzrauga viņa finanses.
Kā jau gados jauns cilvēks, Johanness izmanto arī citus sociālos tīklus, piemēram, savā "Instagram" kontā viņš 2023. gadā pavēstīja, ka lūdzis ilggadējās draudzenes norvēģietes Pernillas Dēsvikas roku. Olimpisko spēļu dēļ kāzas gan vēl tikai gaidāmas, jo līdz šim viss tika pakārtots sportam.
"Panākumi prasa upurus, mājās pēdējo reizi, un arī tikai uz divām dienām, biju janvāra sākumā. Arī olimpiskajās spēlēs, lai arī ģimene un Pernilla bija klāt, tikāmies tikai pēc sacensībām, jo vajadzēja piesargāties no vīrusiem.
Neskatoties uz to, olimpiskās spēles es izbaudīju, jo mums bija saliedēta komanda ar garām pusdienām un vakariņām. Īsti norvēģiskā stilā," stāsta izcilnieks. Šī sezona atšķīrusies no citām, jo parasti viņš treniņnometnēs darbojies viens, bet šogad kopā ar citu norvēģi Emīlu Iversenu. "Emīls nāk no laukiem, ir ļoti runātīgs, šķiet, ka ar saviem runas plūdiem kalnā varētu caurumu izrunāt. Tās bija vajadzīgas pārmaiņas, bija daudz joku un smieklu, kas man ir diezgan nepierasti," trenēšanās ar kādu kopā Klēbo nākusi par labu. Iversens 50 km distancē izcīnīja bronzu.
Johannesam patīk labas un arī dārgas lietas, citi slēpotāji smejot – ja redzi kādu ar "Louis Vuitton" somu, tad zini, ka tas ir Klēbo. Pirms sacensībām spriedzes mazināšanai Klēbo labprāt relaksējas ar "Play Station" spēļu konsoles palīdzību, savukārt vasarās labprāt ņem rokā golfa nūju. Tieši tāpēc viņš seko līdzi lielajiem golfa turnīriem, skatās arī Pirmo formulu un, protams, futbolu. "Plānoju vasarā doties uz Ziemeļameriku, lai klātienē atbalstītu Norvēģijas izlasi. Man komandā ir vairāki ļoti labi draugi, ar Aleksandru Sērlotu vasarās kopā atpūšamies," atklāj Klēbo, kurš kādreiz labprāt satiktu arī kādu no golfa zvaigznēm, piemēram, Taigeru Vudu.
Izraisīja avāriju
- Ne viss izcilā slēpotāja dzīvē bijis spožs un gluds. 2018. gada decembrī Klēbo izraisīja avāriju, kurā cieta 12 gadus veca meitene. Slēpotājs nepamanīja, ka pirms viņa braucošā automašīna apstājas pie gājēju pārejas, ietriecās tajā un tā savukārt aizskāra meitenīti. Par laimi, traumas nebija pārāk smagas, tomēr Johannesam tika piespriests 16 dienu nosacīts cietumsods, 10 000 Norvēģijas kronu (1000 eiro) naudas sods un uz deviņiem mēnešiem atņemta autovadītāja apliecība.
Felpss var gulēt mierīgi
- Savas pirmās trīs olimpiskās zelta medaļas Klēbo izcīnīja 2018. gadā Phjončhanā, pie vēl divām tiekot pēc četriem gadiem Pekinā. Ar 11 augstākā kaluma godalgām viņš ir titulētākais ziemas sporta veidos, bet kopējā vērtējumā zaudē tikai amerikāņu peldēšanas fenomenam Maiklam Felpsam, kurš izcīnījis 23 zeltus. "Viņu panākt būs grūti, jo tad man vajadzētu startēt vēl divās olimpiskajās spēlēs un tajās atkal uzvarēt katrā individuālajā distancē. Tas izklausās pārāk traki, lai būtu reāli sasniedzams mērķis. Esmu otrais un domāju, ka tur arī palikšu, jo jau jautājums vien, vai esmu domājis par Felpsa rekordu, man liek justies dīvaini," smejot saka Klēbo.
