Ar jauniešiem — kā ar sadarbības partneriem: Jēkabpils Tehnoloģiju tehnikums audzē pieprasītus speciālistus

Jēkabpils Tehnoloģiju tehnikums ir viena no senākajām profesionālās izglītības iestādēm Latvijā. Vieni no pirmajiem valstī, kas uzsāka vidējā profesionālajā līmenī sagatavot programmēšanas tehniķus un datorsistēmu tehniķus un šajā mācību gadā pirmoreiz – arī kiberdrošības tehniķus (par tiem var kļūt arī Saldus tehnikumā).

Minētās specialitātes neapšaubāmi šajos laikos ir pieprasītas, un arī par jauniešu vēlēšanos tās apgūt nevarot sūdzēties – uz mācību vietām ir konkursi. Vēl Jēkabpils Tehnoloģiju tehnikumā un tā struktūrvienībā Barkavā, Madonas novadā var apgūt arī citas specialitātes.

Izmaiņas izglītības sistēmā nav gājušas secen arī tehnikumam, kas kādu laiku bija augstākās izglītības iestāde. 2016. gada 1. novembrī apvienoja Jēkabpils Agrobiznesa koledžu un Barkavas profesionālo vidusskolu, bet 2024. gadā Jēkabpils Agrobiznesa koledža kļuva par Jēkabpils Tehnoloģiju tehnikumu. 2027. gadā mācību iestāde svinēs 100 gadus.

Šobrīd tehnikumā mācās 570 audzēkņu. Ir 11 klases, kas pilnībā aprīkotas ar mūsdienīgiem datoriem un programmām. Vienīgais tehnikums novadā. To novērtējot gan vecāki, gan jaunieši, jo pēc 9. klases ne visiem ir viegli iedzīvoties svešā vidē. "Protams, arī mums netrūkst izaicinājumu, taču kopumā mums ir izdevies panākt, ka pedagogi strādā ar jauniešiem kā ar sadarbības partneriem un sadarbība ir pozitīva un godīga. To saprotam pēc aptaujām un absolventu atsauksmēm. Nav viegli profesionālās izglītības iestādēm piesaistīt nozīmīgās specialitātēs pasniedzējus, piemēram, IT jomā, kur algas ir trīs reizes lielākas, nekā mēs varam piedāvāt," saka tehnikuma direktore Rita Pole.

"Prieks par tiem, ka strādā un sadarbojas ar mums, viņus mēs uzskatām par labas gribas vēstnešiem," piebilst direktores vietniece mācību un audzināšanas jomā Ilze Dubova.

Pasniedzējiem tehnikumos neesot viegli arī tāpēc, ka vienmēr būšot tādi, kuri šeit atrodas, jo vecāki tā grib, un kuri nepārtraukti jāpiespiež mācīties. Protams, ar tiem, kam ir motivācija, strādāt esot liels prieks.

"Nereti pie mums atnāk mācīties audzēkņi ar labām teorētiskām zināšanām, bet, kad saskaras ar praktiskām situācijām, tad salūst, nav gatavi dzīves reālām, nestandarta situācijām, nezina, kur iegūtās zināšanas likt. Prakse rāda, ka teicamas sekmes mācībās nav noteicošais. Bieži skolās tā sauktos delverus mēs redzam vadošos amatos. Tas liek domāt, ka radošums, kreativitāte un pedagogu ieguldītais darbs vainagojas panākumos," novērojusi R. Pole.

"Nesen viens mūsu bijušais audzēknis, kurš strādā lielā loģistikas uzņēmumā, stāstīja, ka viņš nekad nebija iedomājies, ka viņam nakts laikā nāksies mosties un ātri būs jāizdomā, ko darīt ar saldētu produkciju kravas automobilī, kurš bija salūzis, – šādās situācijās ar formulām, mākslīgo intelektu un ķimerēšanos pie datora vien ir par maz," piemēru min direktores vietniece.

"Salīdzinot ar iepriekšējiem gadiem, jauniešu zināšanu līmeņi ir ļoti sadrumstaloti, īpaši iztrūkst pamatzināšanu vidējais posms. 

Atnāk daudzi ar labām pamatskolas zināšanām un lielu motivāciju, diemžēl ir arī tādi, kuriem gan zināšanas vājas, gan motivācija, nepieciešams dažāds atbalsts, individuāla pieeja. Bet tehnikuma specifika ir tāda, ka profesiju nevar apgūt pa pusei: vai nu apgūsti, vai neapgūsti. Tā nav vidusskola, kuru var novilkt un beigās vēl dabūt atbrīvojumu no centralizētajiem eksāmeniem. Ja tehnikumā neizdodas apgūt profesiju, tad audzēknim mēs izsniedzam apliecinājumu, ko tieši viņš ir apguvis, un ar to viņš var startēt darba tirgū," turpina direktore.

Jau no 2. kursa audzēkņiem ir iespēja sevi parādīt praksē darba tirgū, lielai daļai arī piedāvā darbavietu pēc tehnikuma beigām. Joprojām sabiedrībā esot mīts, ka pēc tehnikuma absolvēšanas nevarēšot stāties augstskolā. Tehnikuma audzēkņi kārto tos pašus eksāmenus, ko vidusskolās un ģimnāzijās, iegūst tos pašus centralizēto eksāmenu sertifikātus. Augstskolas novērtējot tehnikumu audzēkņus, jo viņiem jau ielikti profesionālie pamati.

"Jā, vispārējās izglītības priekšmetos stundu skaits tehnikumos ir mazāks, bet eksāmeni visiem ir vienādi. Daudzi mācās papildus, izmanto privātstundas. Tehnikumu pamatuzdevums ir iemācīt profesiju. Pēc tehnikuma absolvēšanas ir iespēja turpināt izglītību augstākajā pakāpē, un prakse rāda, ka, turpinot studijas nozarē, tehnikuma jauniešiem zināšanu līmenis ir krietni augstāks nekā vidusskolu absolventiem," skaidro R. Pole.

Jēkabpils Tehnoloģiju tehnikuma direktore Rita Pole (no kreisās) un direktores vietniece mācību un audzināšanas jomā Ilze Dubova.

Foto: Artis Drēziņš / Latvijas Mediji

Darba tirgus gaida

Vai visas specialitātes darba tirgū ir pieprasītas – arī grafikas dizainera asistenta speciālisti?

"Jā, arī. Mēs dzīvojam laikā, kad mums apkārt ir aizrautīgi mākslinieki gan domāšanā, gan darbos, un tādi vienmēr būs vajadzīgi. Mums ir veiksmīgi absolventu stāsti. Šī specialitāte mūsu tehnikumā ir iecienītākā, un tajā ir liels konkurss uz 18 vietām gadā. Katru gadu sagatavojam mazumtirdzniecības komercdarbiniekus, bet tepat Jēkabpilī mēs uz katra stūra redzam, ka šo speciālistu trūkst! Mūsu absolventi arī aiziet strādāt uz tirdzniecības vietām, bet bieži tikpat ātri arī aiziet prom, jo šajā nozarē ne viss ir kārtībā," tā R. Pole.

Interese par specialitātēm mainoties, un ne vienmēr to var prognozēt. 

"Visas mūsu tehnikuma programmas darba tirgū ir pieprasītas. Bijušas diskusijas, ka grāmatveža profesiju pārņems mākslīgais intelekts. Muļķības!" 

piebilst R. Pole. Starp citu, visi skolotāji izgājuši mākslīgā intelekta kursus, ko paši organizējuši. Pedagogi to izmantojot arī savā darbā. Iekšējās kārtības noteikumos atrunāts, ko un cik daudz var izmantot no mākslīgā intelekta rīkiem, galvenais – saglabāt savu radošumu un spējas analizēt un domāt.

Bez latviešu valodas nevar

Tehnikumā lielu uzmanību pievēršot latviešu valodai, arī apmācot kiberdrošības speciālistus – lai spētu precīzi, labā valodā gramatiski pareizi aprakstīt pārkāpumus un instrukcijas. Daudziem tas esot izaicinājums, daudzi pamatskolu beiguši ar labākām atzīmēm angļu valodā nekā latviešu valodā. Arī datortehniķim, kad darbiniekam salūzis dators vai cilvēks kaut ko nesaprot, jāspēj runāt ne tikai profesionālā, bet arī labā latviešu sarunvalodā. Tāpat progammētājam vienīgais sarunas biedrs taču nebūšot dators, bet arī klients ar savām vēlmēm un prasībām.

Kā ar skolēniem, kuriem dzimtā valoda nav latviešu? "Diemžēl ik pa laikam gadās audzēkņi, kuriem ir problēmas ar latviešu valodu, kaut gan varbūt speciālajos priekšmetos zināšanas ir labas. Mēs gan cenšamies palīdzēt, bet ne visos gadījumos tas ir bijis iespējams. Ar darbiniekiem mēs esam vienojušies, ka savstarpējā saziņa darba vietā ir latviešu valoda, jaunieši, protams, ārpus mācībām var runāt, kādā valodā grib. Labā ziņa: visiem, kas absolvē tehnikumu, ar latviešu valodu nav problēmu. Ir jau arī daži principa gadījumi. Bija meitene no Rīgas, kas teica, ka ne runāt māk, ne saprot latviski, domājām, kā palīdzēt, grasījāmies jau atskaitīt, bet pēkšņi darbus, kur vēl ar roku jāraksta, viņa sāka pildīt perfektā latviešu valodā. Izrādās: tikai poza bija," stāsta direktore.

Vairāk ģībst

Barkavas filiāles gan pluss, gan mīnuss esot izteikta lauku vide. Paši audzēkņi būvnieku mācību procesa ietvaros pārremontējuši skolu, ainavu speciālisti – iekārtojuši apkārtni. Moderni un jauki. Šajā ziņā Jēkabpilī iepaliek, jo nevarot to finansiāli atļauties. Bet diemžēl mūsdienu jaunieši lauku vidē īsti neesot gatavi palikt uz dzīvi, kaut gan vide tur ir veselīga un saturīga. Kā teicis viens audzēknis: "Veikals un baznīca – nekā vairāk jau Barkavā nav..." Nodrošināt Barkavas filiāli ar audzēkņiem būšot turpmāko gadu izaicinājums.

Kādi vēl ir izaicinājumi un problēmas? 

"Diemžēl ar katru gadu ir arvien fiziski un mentāli neveselīgāki audzēkņi. Ģībst, sliktas dūšas, bieži skrien uz tualeti, citas visādas problēmas. 

Tas liek domāt, ka arī tehnikumos kā obligāta prasība būtu vajadzīga medmāsa. Labi, ka pāri ielai Jēkabpilī ir Neatliekamā medicīniskā palīdzība," stāsta R. Pole.

"Tehnikumā ir daudz labāk"

Aprunājoties ar tehnikuma audzēkņiem, visi kā viens uzteica skolotājus.

"Profesionāli, paši strādājuši vai strādā jomā, ko pasniedz, seko aktualitātēm un neslēpj, ka mācās kopā ar mums, spēj pajokot, bet ir arī pietiekami stingri," tā saka Nils Paško, kurš apgūst programmēšanu.

"Nav negatīvas enerģijas un mācību pārslodzes. Pirms tam mācījos Salas vidusskolā, kur visu laiku jutos pārgurusi, skolotāji prasīja arvien vairāk un vairāk, kaut gan paši ne vienmēr bija līmenī. Piedalījos mācību olimpiādēs, bet laimīga nejutos. Tehnikumā ir daudz labāk," saka Anastasija Veselova, kura apgūst loģistiku.

Par motivāciju un darba iespējām jaunieši nesūdzas un redz sevi dažādos ampluā, piemēram, Niks Kulakovs redz sevi fiziski darbojamies ar datoriem, bet Gabrielai Sutiņai-Zutiņai patīk programmēt, plāno dažus gadus šajā jomā pastrādāt un turpināt mācības augstskolā un pastiprināti apgūt augstāko matemātiku. Rinalds Bogotais gan vīlies – ne tehnikumā, bet savā izvēlē: neesot sliktas tās datorzinības, profesija būšot, bet sirds tomēr vairāk velkot uz dzelžiem – automobiļiem.

Kas tehnikumā nepatīk? "Esam draudzīgi, tomēr maza atsaucība pasākumiem, nav žetonu vakara, pats esmu spiests dejot ģimnāzijas deju kolektīvā. Tas daļēji izskaidrojams ar to, ka daļa no mums brīvdienās brauc mājās, dienesta viesnīcā bez speciālas vajadzības nevar palikt, pat nedrīkstam iet ciemos viens pie otra uz istabiņām mācību dienās – sēžam sabiedriskās telpās vai gaiteņos uz grīdas," atklāj Aleksis Ikaunieks no loģistikas kursa.

Direktorei par kritiku ir savs skaidrojums. Agrāk dienesta istabiņās ciemiņi varējuši uzturēties līdz desmitiem vakarā, diemžēl tas nereti ticis izmantots ne sevišķi piedienīgi – bijušas nekārtības, mobinga gadījumi, traucēts mācībās, neesot tikts galā arī ar fiziskas mīlestības uzplūdiem – kādi pie galda mācās, citiem turpat gultā istabā lielā mīla... Tagad istabiņa ir tikai tās iemītniekiem. Pa dienu kontrole varbūt esot mazāka, bet vakaros un naktī tā esot stingra.

Uz audzēkņu pārmetumu, ka slikta sporta zāle un stadionā varot kājas nolauzt, direktore atbild – to uzlabošanai neesot naudas. No valsts tā tiekot lūgta jau kopš 2021. gada, bet pagaidām bez rezultāta.

Misija – palīdzēt sabiedrībai

Noels Spēks.

Foto: Artis Drēziņš / Latvijas Mediji

Noels Spēks mācās par kiberdrošības tehniķi. Savos 16 gados jau uz savas ādas (datora) divreiz izbaudījis kiberuzbrukumus un vienreiz pat tāpēc postoša vīrusa dēļ šķīries no datora: gribējis apmuļķot kādu datorspēli un pretim dabūjis vīrusu.

Sākumā bijis grūti pielāgoties tehnikuma ritmam, bet, pateicoties skolotāju atsaucībai, iejuties un arī sekmes uzlabojušās. Par savu nākotni Noels ir pārliecināts, jo jūtot, cik labas zināšanas saņemot – apsverot darbu policijā. Pašlaik apgūstot drošības pamatus kibervidē, bet pamazām mācoties arī ieraudzīt un risināt problēmas.

Kā izaicinājumu sev un sabiedrībai redz mākslīgo intelektu, kas sāk automatizēt krāpšanu un arvien manīgāk zog personu datus. "Mani mākslīgais intelekts neapspēlēs – tas man būs darbs. Sabiedrībai gan tās kļūs par arvien lielāku apdraudējumu un, tādi kā es būs tie, kas palīdzēs," mundri saka N. Spēks.