Latvijas ārpolitiskā dienesta vadītājs – ārlietu ministrs – no sākta gala bijis sabiedrībā un viedokļu sadursmēs cildināta vai pelta persona. Par pašu pirmo no viņiem, par Zigfrīdu Annu Meierovicu vērtējums galvenajās līnijās bijis vienprātīgs. Viņš izcili aizstāvējis Latvijas valsts intereses vēl pirms tās dzimšanas, Meierovicam lieli nopelni procesā, kas rezultējās kā Latvijas Republikas de iure starptautiskā atzīšanā 1921. gada 26. janvārī.
Citādi tas ar Vilhelmu Munteru, arīdzan augstas klases profesionāli mūsu valsts pirmskara vēsturē un starptautiski atraktīvu diplomātisko figūru.
Latvijas ārlietu simtgadei veltītā izdevumā "Latvijas ārlietu simtgade. Darbi un personības, 2017" par amatvīru, kurš trīsdesmitajos gados stāvējis uz mūsu ārpolitikas augstākā komandtiltiņa, lasāms šāds novērtējums: "Vilhelms Munters vēl joprojām ir viens no pretrunīgākajiem Latvijas starpkaru perioda politiķiem un diplomātiem. Viņu, turot aizdomās par patriotisma trūkumu, kritizēja jau trīsdesmitajos gados, un īpaši asa kritika bija latviešu trimdas sabiedrībā. Lielā mērā Munters iemiesoja visas Latvijas diplomātijas nespēju nodrošināt valsts neatkarības saglabāšanu. Tomēr pat visizcilākajam ģēnijam būtu gandrīz neiespējami ko mainīt pirmskara situācijā." Šī citāta pēdējam teikumam piebalso atjaunotās Latvijas ārlietu ministrs (1994–1999) Valdis Birkavs, rakstot ievadu profesora Riharda Treija grāmatai "Vilhelms Munters" (2010): "Liktenis Vilhelmam Munteram bija lēmis būt ārlietu ministram laikā, kad Latvija zaudēja savu neatkarību brutāla spēka priekšā."
Kaut kā neviļus sanāk, ka "spožais diplomāts", būdams ministrs nepilnus četrus gadus, vairāk bijis vēsturiskās situācijas ķīlnieks nekā notikumos līdzdalīga figūra. Protams, sākot ar 1939. gada 23. augusta, divu lielvaru nodevīgo paktu PSRS brutālā uzmācība Baltijas valstīm, Polijai un Somijai rādījās kā neapturama lavīna. Bet līdz tam?
Jauns impulss – grāmata
Baltvācietes Augustes un igauņa Nikolaja ģimenē Rīgā dzimušā Vilhelma 1920. gada 23. oktobrī rakstīto lūgumu par iestāšanos darbā Latvijas Ārlietu ministrijā akceptējis ministrs Zigfrīds Meierovics. Kopš 1933. gada 17. jūlija nākamais ārlietu dienesta šefs ieņēmis ministrijas ģenerālsekretāra posteni.
Munters pēc gadiem pats atgādinās par uzticību, ko saņēmis no Kārļa Ulmaņa, un to, ka tolaik "faktiski vadīju visu ministrijas darbu".
Līdz ar to ir dibināts pamats šo censoni vērot un piefiksēt, svērt un pārsvērt teju divu gadu desmitu garumā.
2 °C
AKTUĀLI
