Māris Kučinskis: Birokrātijas reāla samazināšana vai politisks lozungs?

Saeimas Valsts pārvaldes un pašvaldības komisijā prezentēti pirmie birokrātijas apkarošanas darba grupas rezultāti.

Klausoties šo prezentāciju, radās jautājums – vai runājam par kvalitatīvu strukturālu pārvaldības pārkārtošanu vai arī tikai par procedūru uzlabošanu?

Ja mērķis patiešām ir samazināt birokrātiju par 25%, tad ar dokumentu vienkāršošanu to nav iespējams izdarīt – ne matemātiski, ne strukturāli.

Birokrātija nav tikai papīri un veidlapas. Tā ir valsts funkciju summa – iestāžu skaits, uzraudzības mehānismi, atļauju sistēmas, saskaņošanas ķēdes un regulējuma slāņi, kas gadu gaitā uzkrāti bez konsekventas pārskatīšanas. Ja neaizskar visu darbību apjomu, tad nav iespējams iegūt tās ceturtdaļas samazinājumu. Ja nepārskata funkciju lietderību, nevar samazināt sistēmu.

Kad tika izziņots mērķis – samazināt par 25% birokrātiju, bija vēlēšanās ieraudzīt reālu pārkārtošanos, nevis tikai "mazliet ērtāku birokrātiju", kas nozīmē, piemēram, desmit saskaņojumu vietā astoņi. Lai reāli sajustu birokrātijas prasību samazinājumu, būtu nepieciešama lieku funkciju pārtraukšana, iestāžu apvienošana, atļauju un licencēšanas sistēmu būtiska pārskatīšana, saskaņošanas gaitas un uzraudzības mehānismu racionalizēšana. Šādas pārmaiņas atvieglotu sabiedrības un iestāžu komunikāciju, kā arī dotu reālus budžeta ietaupījumus.

Darba grupas piedāvātie priekšlikumi ir pragmatiski un daudzos gadījumos atbalstāmi. Tie attiecas gan uz procedūru vienkāršošanu un normu precizēšanu, gan uz atsevišķu prasību racionalizēšanu. Taču tie ir priekšlikumi birokrātijas samazināšanai mikrolīmenī. Neviens no priekšlikumiem sistemātiski nepārskata valsts funkciju kopumu. Tie neparedz ieviest mehānismu, kas piespiestu atcelt esošu slogu pirms jauna ieviešanas. Turklāt šie priekšlikumi nepiesaista reformu budžeta procesam. Ar šādiem piedāvātajiem soļiem var panākt zināmus uzlabojumus sistēmā, bet ne pārkārtošanu, kas dotu 25% strukturālu samazinājumu. Piedāvātais birokrātijas samazināšanas modelis labo procedūras, nevis maina funkciju apjomu.

Birokrātijas mazināšana Latvijā nav jauns politiskais sauklis. 

Pēdējo 25 gadu laikā Latvijā esam pieredzējuši "Nejēdzību novēršanas biroju", kā arī dažādas sabiedrības līdzdalības platformas, piemēram, "Mazinām slogu kopā!", lietotni "Futbols". Un, protams, kopā nākušas jau daudzas darba grupas, lai spriestu, kā uzlabot koordinācijas mehānismus. Un bija daudz labu ideju, bet trūka instrumentu un patiesas vēlmes tos izmantot. Katru reizi tika uzlabotas tikai atsevišķas procedūras, nevis sistemātiski samazināts funkciju apjoms.

Pamatoti var jautāt – kāpēc strukturāla pārkārtošana netika īstenota laikā, kad man pašam bija iespēja vadīt valdību. Tolaik ekonomika auga un budžets pildījās. Sistēmas spiediens uz pārkārtošanu nebija tik akūts kā šodien. Tomēr arī tajā laikā tika mēģināts ierobežot valsts aparāta pieaugumu. Tika ieviests princips, ka ministrijas nevar pieņemt jaunus darbiniekus, ja proporcionāli netiek samazināts esošo skaits.

Sākotnēji šis mehānisms darbojās. Vēlāk, nākamajā valdībā, tas tika apiets, izmantojot vakantās štata vietas starpresoru līmenī, un pakāpeniski zaudēja efektivitāti.

Šī pieredze parādīja būtisku lietu – labas politiskas ieceres bez stingriem, juridiski nostiprinātiem un budžetam piesaistītiem instrumentiem ilgtermiņā nestrādā. Sistēmai ir milzīga inerce. Ja nav mehānisma, kas pieskaras pašai funkciju struktūrai, tā saglabājas. Tieši tāpēc šodien nepieciešams daudz stingrāks modelis.

Šajā diskusijā īpaši svarīgs ir vēl viens trūkstošs elements – saite ar budžeta procesu. Bez fiskāla mehānisma strukturāla reforma nav iespējama. Ne jau minētajā prezentācijā, ne publiski izskanējušajos priekšlikumos nav redzams, kā birokrātijas mazināšana ietekmēs valsts izdevumus. Nav skaidrs, kā funkciju pārskatīšana tiks sasaistīta ar budžeta bāzes izmaiņām. Nav redzams, kā šajā procesā sistemātiski iesaistīta Finanšu ministrija. Starptautiskajā praksē regulējuma pieauguma ierobežošanai tiek izmantoti dažādi instrumenti, tostarp regulatīvais budžets – mehānisms, kas neļauj palielināt administratīvo slogu bez kompensējošiem lēmumiem. Šāda pieeja palīdz kontrolēt jaunu prasību plūsmu. Latvijā diemžēl šāda līmeņa instruments šobrīd diskusijā neparādās.

Ja mērķis ir 25% birokrātijas samazinājums, jārunā ne tikai par jaunu prasību ierobežošanu, bet arī par jau budžeta bāzē iestrādāto funkciju pārskatīšanu. 

Bet bez finanšu ministra tā ir tikai diskusija. Šāds uzdevums prasa iesaistīt Finanšu ministriju, lai reformu gaitā reāli varētu pārskatīt izdevumus, kurus ietekmētu funkciju slēgšanas vai konsolidācijām sekojošas finansējuma korekcijas.

Pretējā gadījumā notiek tas, ko esam pieredzējuši iepriekš – funkcijas tiek vienkāršotas, bet to finansējums paliek. Struktūra nemainās, tikai procedūra kļūst ērtāka. Ja turpināsim labot tikai procedūras, valsts funkciju apjoms nemainīsies. Birokrātija kļūs "ērtāka", bet īpaši nesamazināsies.

Reforma, kas nepieskaras funkciju slēgšanai, nav reforma. Tā diemžēl ir tikai sistēmas komforta uzlabošana.

Tāpēc patiesais jautājums nav par priekšlikumu kvalitāti. Patiesais jautājums ir – vai ir politiska gatavība kaut ko reāli uzsākt un sasniegt rezultātu. Bez šīs gatavības 25% birokrātijas samazinājums paliks tikai politisks lozungs.