"Visu mūžu esmu cītīgi strādājis". Saruna ar komponistu, mūzikas zinātnieku Georgu Pelēci

6. martā uz Vidzemes koncertzāles "Cēsis" skatuves balvu par mūža ieguldījumu mūzikā saņems ērģelniece un pedagoģe Larisa Bulava un komponists, Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas emeritētais profesors un viens no autoritatīvākajiem mūzikas zinātniekiem Latvijā Georgs Pelēcis.

Georga Pelēča apjomīgajā devumā ir gan kamermūzikas pērles, gan vokālsimfoniski opusi, arī kormūzikas piemēri un simfoniskas partitūras, vokālā kamermūzika un ar baletžanru asociējami skatuves darbi. Tematiski savukārt iezīmējas trīs būtiski virzieni. Viens saistāms ar reliģijā un garīgumā sakņotiem darbiem, ko pārstāv vairāku psalmu ietērpums skaņās, "Mesa" un "Requiem Latviense", "Svētīgi garā nabagie" un "Pareizticīgo Lieldienu akāfists", "Magnificat" un "Te Deum" un virkne citu opusu. Otrs saistāms ar dabas skaistuma vērojumiem – līdztekus katram gadalaikam veltītai mūzikai jo īpaši izceļas komponista interese par ziedu tematiku – blakus "Plaukstošajam jasmīnam" ir "Pieneņu lauks", "Kreimeņu vīraks" un "Ceriņu dārzi", "Rododendru liesma" un "Papardes zieds"... Un trešais savukārt raksturojams kā iedziļināšanās cilvēka iekšējā pasaulē, ko apliecina "Tikšanās un šķiršanās" vai "Vientulība", "Nojausma" vai "Gaidas".

Georga Pelēča mūzika skanējusi arī tālu pasaulē – Dienvidkorejā un Amerikas Savienotajās Valstīs, Londonas Karaliskajā Alberta zālē un Lokenhauzas festivālā Austrijā. Meistara darbus atskaņo profesionāli mākslinieki un amatierkolektīvi visā pasaulē, un kā īpaša radoša savienība izceļama Georga Pelēča ilggadējā sadarbība ar Gidonu Krēmeru un "Kremerata Baltica".

Pētniecībā Georga Pelēča devumu apliecina vairāk nekā trijos desmitos skaitāmi zinātniskie darbi un dalība vairākās starptautiskās konferencēs Rīgā, Maskavā un Romā. Tam pieskaitāmas arī divas disertācijas – 1981. gadā izstrādātā par Johannesa Okehema mūzikas formveidi un Nīderlandes polifoniskās skolas tradīcijām, kā arī zinātniskais pētījums par Palestrīnas polifonijas principiem un vokālās daudzbalsības laikmeta tradīcijām, kas 1994. gadā novērtēts pat ar Goda medaļu Romas Starptautiskajā Palestrīnas centrā.

Tieši ar polifonijas kursu gadu desmitiem saistījās arī Georga Pelēča pedagoģiskā misija Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā – par profesoru viņš tika ievēlēts 1990. gadā, savukārt par šīs augstskolas mācībspēku kļuva 1970. gadā. Pats savu meistarību Georgs Pelēcis kaldinājis Pētera Čaikovska Maskavas Valsts konservatorijā, kur 1970. gadā absolvējis Arama Hačaturjana kompozīcijas klasi un 1977. gadā – mūzikas teorijas aspirantūru pie Vladimira Protopopova.

Georgs Pelēcis.

Foto: Karīna Miezāja / Latvijas Mediji

Meistar, sakiet, lūdzu, kādēļ vērts mūžu aizvadīt mūzikā?

G. Pelēcis: Mūzika ir tas skaistākais dzīvē. Esmu laimīgs, ka viss mūžs veltīts šai mākslai. Ko esmu sasniedzis, nezinu, katrā ziņā zinu tikai to, ka esmu cītīgi strādājis visu mūžu. Atšķirībā no citiem mākslas veidiem mūzika ir Dieva dāvana. Glezniecība, piemēram, ir salīdzināma ar dabu, literatūra balstās vārdā, bet mūzika dabā neeksistē. Putnu čivināšana vai vēja šalkas ir vien tikai akustika. Bet mūzika ir Dieva dāvana. Tagad ir lielu sakausējumu laiks, kad gandrīz nekas nepastāv tīrā veidā, viss ir sintēzē, bet es joprojām esmu tajā polā, kur mūzika balstās skaņkārtā, šajā neapšaubāmajā skaņu hierarhijā.

Esmu no tiem komponistiem, kurā nemitīgi it kā pulsē mūzikas plūdums, kas vai nu jāieslēdz, vai jāizslēdz, jālūko, ir vai nav vērts pierakstīt. Tās intonācijas brīžiem nedod mieru pat visnepiemērotākajā brīdī. Visu laiku jāļaujas plūdumam un jāpieraksta, jāanalizē. Tāpat kā makšķernieks stundām sēž, kamēr kas uzķeras. Arī komponistam mūzikā ir savs loms, kas atkarīgs no pacietības un darba.

Vienmēr gribējies pavaicāt, kā tapa cikls "Muzikālie ziediņi", kur kompozīcijas veltītas ceriņiem un papardēm, kreimenēm un pienenēm…

Man pašam šis ziediem veltītais krājums arī ir viens no mīļākajiem. Varbūt tajā ienācis kaut kas no mežiem un ūdeņiem, dārza un lauka ziediem, kas tik netverami skaisti un smaržo Salacgrīvā, kur manas lauku mājas.

Kad pianists Reinis Zariņš no šī cikla spēlē "Plaukstošo jasmīnu", acu priekšā ataust gluži vai impresionistu glezna. Tik jūtīgi un gaisīgi skan mūzika.

Plaukstošs jasmīns man vienmēr bijis skaistuma simbols. Pirmais izpildītājs šim orķestrim, vijolei un vibrafonam rakstītajam darbam bija Gidons Krēmers ar savu orķestri ("Kremerata Baltica").

Kuri cilvēki nospēlējuši būtisku lomu tajā, ka mums ir komponists Georgs Pelēcis?

Skolotāji, izpildītājmākslinieki, draugi. No skolotājiem vispirms jāmin Ģederts Ramans, mans pirmais pasniedzējs, kurš mani ieveda kompozīcijas pasaulē, manuprāt, līdz galam nenovērtēta personība. Kādreiz jaunie ar šausmām atnāk uz pirmo kompozīcijas nodarbību, bet Ģederts Ramans mani pārliecināja, ka komponēšana ir diezgan vienkārša lieta – jālaiž tik pirksti pa taustiņiem un jāļauj tiem ganīties klaviatūras laukumā. Un, ja kaut kas vērtīgs ieskanas, jāpieraksta. Pasniedzējs pats rādīja priekšā, kas darāms. Tas bija ļoti svarīgi. Pēc tam mācījos Maskavas Konservatorijā pie slaveniem profesoriem, pie Arama Hačaturjana un citām izcilām personībām, kas bija ļoti interesanti, taču neviens pedagogs pats man neko vairs priekšā nerādīja, kā vajadzētu, kā varētu, kā gribētos… Bet Ģederts Ramans parādīja. Bezgala pateicīgs viņam esmu par to, ka ieveda kompozīcijas pasaulē. No izpildītājmāksliniekiem vēlētos izcelt pianistus Vestardu Šimku, Reini Zariņu, Agnesi Egliņu un Rihardu Plešanovu, no diriģentiem Gunti Kuzmu un Andri Vecumnieku. Bez labiem izpildītājmāksliniekiem komponists nav nekas. Ir milzu atšķirība, nospēlē tavu skaņdarbu ar iedziļināšanos un mīlestību pret to vai kaut kā formāli. To visu esmu izbaudījis uz savas ādas.

Ko uzlūkojat par saviem gara radiniekiem?

Man ar savu estētiku ļoti mīļš ir Emīls Dārziņš. Izcilajam latviešu klasiķim nav daudz kompozīciju, bet katra ir pērle, šedevrs. Arī Emīls Melngailis man tuvs. No mūsdienām arī jaunie, kā, piemēram, Linda Leimane. Viņas stilistika ir ļoti atšķirīga no manējās, bet man ļoti patīk jaunās skaņrades universialitāte, prasme brīnišķīgi pārvaldīt elektroniku un citu mūsdienu tehniku, kā arī likt lietā klasikas tradīcijas. Man tuvi Imants Zemzaris, Platons Buravickis… Pateicoties viņa skolotājam un manam labam draugam Pēterim Vaskam, kurš pasūtināja man skaņdarbu savam festivālam Mazajā Mežotnes pilī, uzrakstīju vokālo ciklu ar Knuta Skujenieka dzeju, kas pirms astoņiem gadiem atnesa Lielo mūzikas balvu. Rets gadījums, kad par Gada jaundarba balvas cienīgu tiek uzskatīts vokālais cikls, jo tas nav ne opera, ne apjomīgs simfoniskās mūzikas skaņdarbs, bet samērā pieticīga kompozīcija. Pie maniem domubiedriem mūzikā pieder arī Arvo Perts, kuram apritējuši deviņdesmit gadi. Pianists Reinis Zariņš par godu šai jubilejai veltījis disku, kurš drīz nāks klajā. Starp paša Perta kompozīcijām pianista atskaņojumā ierakstīta arī viena Andra Selecka melodija un arī viena mana kompozīcija – veltījums Arvo Pertam "Arefa", kas ir izcilā igauņu skaņraža kristītais vārds un tulkojumā no grieķu valodas nozīmē ērglis. Tā – "Arefa" – sauksies arī viss jaunais albums. Man tuvi un nozīmīgi ir arī minimālisti amerikānis Stīvs Raihs, Ukrainā Valentīns Silvestrovs. Sen neesam redzējušies, bet mūsu muzikālajos ideālos ir daudz kas kopīgs. Savulaik uzrakstīju mūziku par Dāvida psalmiem, starp citu, tas ir vienīgais gadījums latviešu mūzikā, kur visi 150 Dāvida psalmu teksti pilnā apjomā pārlikti korim, un mani joprojām saista garīgā tematika un latviešu dzeja. Pēdējā laikā esmu sev atklājis dzejnieku Antonu Bārdu, kas nav mazāk interesants par viņa vecāko brāli dzejnieku Frici Bārdu. Manās rokās nonācis 1930. gadā "Valtera un Rapas" izdotais krājums "Dziesmu dievs", par kuru esmu patiesā sajūsmā. Šis krājums man ir tuvs ar savu reliģiozitāti un valodas muzikalitāti. Šo to jau esmu uzrakstījis un ceru, tas nebūs mans pēdējais mēģinājums sadarboties ar Antonu Bārdu.

Bet atgriežoties pagātnē, ļoti būtiska loma manā mūziķa karjerā ir Pāvula Jurjāna mūzikas skolai. Vēl būdams Dārziņa mūzikas skolas 11. klases audzēknis, sāku pasniegt solfedžo un mūzikas literatūru Pāvula Jurjāna bērnu mūzikas skolā, ar kuru saistītas piecas Pelēču paaudzes. Tur piecdesmit gadus nostrādājusi mana dzīvesbiedre mūziķe Marina Pelēce, ar kuru esam kopā jau gandrīz sešdesmit gadu, tur savulaik pasniedzēja bijusi viņas mamma un arī vecmāmiņa, tur mācījušies arī mūsu bērni un arī mazmeita. Vienu no maniem diviem dēliem, kuram tāds pats vārds un uzvārds kā man – tāpēc mēs viņu dēvējam par Georgu Pelēci otro –, kolēģi jokojot dēvē par labāko pianistu ķirurgu vidū un labāko ķirurgu starp pianistiem (pasmaida). Pabeidzis Pāvula Jurjāna mūzikas skolu kā pianists, bet, galu galā, sekojot vectēva pēdās, kļuvis par ārstu. Taču joprojām ir liels mūzikas mīļotājs.

Jūs vienīgais Latvijā varat lepoties ar Romā saņemtu Starptautiskā Palestrīnas centra Goda medaļu…

Par godu Palestrīna 400. nāves gadadienai 1994. gadā (komponists miris 1594. gadā) Starptautiskais Palestrīnas centrs rīkoja festivālu un konkursu. To zinot, savu otro, šim 16. gadsimta vēlīnās renesanses skaņradim, polifonijas meistaram veltīto disertāciju kārtoju angļu valodā un aizsūtīju uz Romu… Un vienā jaukā dienā no Romas pienāca aicinājums apmeklēt festivālu un saņemt Goda medaļu. Kad, profesora Ludviga Kārkliņa aicināts, ienācu polifonijas jomā, kurā specializējos piecdesmit gadus, sapratu, ka polifonija jeb daudzbalsība kā zinātne gandrīz nepastāv. Bija daudz jāstrādā, lai studentiem varētu atklāt, kā šī daudzbalsība 12. gadsimta mūzikā parādījās un kā attīstījās līdz pat 21. gadsimtam. Tik liels bija rāmis, kurā jutu pienākumu ko izzināt, sistematizēt un mācīt studentiem. Bija brīži, kad pat nezināju, kura joma man būtiskāka – komponēšana vai polifonijas pasniegšana.

Ir saprotami, ja tagad, dzīves nogalē, nodarbina domas par to, kas nav paveikts mūzikas jomā, kas – pasniegšanas laukā. Nu polifoniju pasniedz mani bijušie audzēkņi, polifonija ir labās rokās, bet ar diezgan lielu nožēlu konstatēju, ka vairāk vajadzēja domāt par polifonijas pasniegšanas skolas mantojumu, lai kāds pārmantotu manus pasniegšanas principus. Man ir daudz nepublicētu iestrāžu, kas līdz ar mani aizies nebūtībā.