27. februāris vēsturē un senās avīzēs. Radioaktivitātes atklāšana

1896. gada 27. februārī. Pirms 130 gadiem franču fiziķis Anrī Bekerels ziņoja Francijas Zinātņu akadēmijai, ka atklājis ko līdz tam neievērotu – ķīmiskais elements urāns rada caurejošu daļiņu starojumu vai, citiem vārdiem, ir radioaktīvs.

Jāpiebilst, ka sākotnēji tos mēdza saukt par "Bekerela stariem", un jēdziens radioaktivitāte parādījās vēlāk. 1903. gadā par šo staru atklājumu Bekerels kopā ar vēl diviem radioaktivitātes pētniekiem – Mariju un Pjēru Kirī – saņēma Nobela prēmiju, un viņa vārdā starptautiski nosaukta arī radioaktivitātes mērvienība – bekerels (Bq). Bet atklājums tika izdarīts gluži nejauši. Bekerels bija aizrāvies ar pētījumiem fosforescences jomā, aplūkojot materiālus, kas kādu laiku spēj izstarot gaišu starojumu pēc tam, kad paši apspīdēti ar gaismu, bet jau novietoti tumsā. Eksperimentiem viņš izmantoja arī urāna sāļus. Zinātnieks ņēma monētas un citus priekšmetus, uzlika tos uz fotoplates, tad ietina gaismu necaurlaidīgā, melnā papīrā, pa virsu uzlika kādu fosforescentu elementu, šajā gadījumā mazliet urāna, un izlika uz vairākām stundām spilgtā saules gaismā. Attīstot fotoplati, parasti uz tās kā attēli parādījās priekšmetu ēnas. Tomēr sagadījās, ka vairākas februāra nogales dienas 1896. gadā bija apmākušās, un Bekerels visu eksperimentam sagatavoto ielika skapī, tumsā. Liels bija viņa pārsteigums, kad izrādījās, ka urāna sāļiem nemaz nav vajadzīga gaisma, lai tie aktivizētos un radītu priekšmetu attēlus fotoplatē. Tādā veidā bija iegūts nu jau pie zinātnes vēstures pieskaitāmais Maltas krusta foto (attēlā). Fiziķis izdarīja secinājumu, ka urāns izstaro pats, nevis izdala uzņemto starojumu. Vēlāk viņš to pierādīja eksperimentos arī ar cita veida urāna sāļiem, kam nebija raksturīga fosforescence.

Bekerelam arī pirmajam, atkal jau nejauši, gadījās atskārst, ka viņa atklātais starojums var būt kaitīgs cilvēka veselībai. 

1902. gadā kādas publiskas lekcijas vajadzībām viņš bija paņēmis mēģeni ar radioaktīvo rādija hlorīdu. Mēģeni viņš dažas stundas nēsāja žaketes kabatā un noģērbjoties konstatēja, ka uz ādas pie kabatas palicis sarkans mēģenes formas iekaisums. Ieintriģēts viņš pastāstīja par atgadījumu kolēģim Pjēram Kirī. Kirī piesēja mēģeni ar rādiju pie apakšdelma un nonēsāja to visu dienu, iedzīvojoties čūlā, kas sadzija vien pēc diviem mēnešiem.

Ko avīzes rakstīja pirms 100 gadiem

"Strādnieku Avīze", 1926. gada 27. februārī

Operas reorganizācija. Ministru kabinets pārrunājis Nacionālās Operas reorganizācijas jautājumu. Viens no līdzšinējiem direktoriem jau iesniedzis atlūgumos, bet direktors Reiters un Kalniņš atlūgumos nav iesnieguši. Ministru kabinets nodomājis tos no amata atcelt uz 36. panta pamata. Par kandidātu operas direktora amatam izraudzīts komponists Zālīte, kā saimnieciskais direktors A. Gulbis. Abi pēdējie devuši izglītības ministrijai jau savas piekrišanas.