Vijolniece Magdalēna Geka: Mūzikai jābūt pieejamai ikvienam

Izcilais franču stīgu kvartets "Akilone" šovasar atgriezīsies Latvijā ar klasiski saulainu programmu "O Sole Mio" trijos koncertos. Tie gaidāmi 5. jūlijā Ventspils koncertzālē "Latvija", 6. jūlijā Rēzeknē Latgales vēstniecībā "Gors" un 7. jūlijā "Muzikālajās brokastīs" Siguldas pils kvartālā. Programmā iekļauti Volfganga Amadeja Mocarta, Jozefa Haidna, Luidži Bokerīni un Huana Kristozomo de Ariagas stīgu kvarteti.

"Akvilone" ir prestižā Bordo stīgu kvartetu konkursa "Grand Prix" ieguvējs un plaši koncertē visā Eiropā, kā arī Japānā. Kopš 2022. gada kvarteta pirmā vijole ir latviete Magdalēna Geka, kura kopš šā gada ir arī kamerorķestra "Sinfonietta Rīga" koncertmeistare.

"Kultūrzīmēm" ar Magdalēnu Geku izdevās sazināties, vijolniecei atrodoties ceļā uz stīgu kvarteta mēģinājumu netālu no Trokadero laukuma Parīzē, kurp viņa devās ar divriteni. Klausoties Magdalēnas aizrautīgajā stāstījumā par klasisko mūziku, viegli saprast viņas tik pelnītos panākumus pasaulē.

Vijolniece Magdalēna Geka: "Klasiskā mūzika ir ļoti dažāda, tā var būt gan dziedinoša, gan aizraujoša, gan kaislīga, gan dramatiska."

Foto: No personiskā arhīva

– Koncerts "O sole mio" klausītājiem sola īsti vasarīgu muzikālu baudījumu…

M. Geka: – Tieši tā tas bija domāts! "O sole mio" skanēs, stāstot par sauli, dienvidiem, vasaru, arī daudz ko citu, kas jauks dzīvē. Sanāk tāds "la dolce vita" koncerts. Tas būs prieka pilns koncerts, lai uzzīmētu smaidu sejā un ielietu saules gaismu sirdī, piepildīts ar Itālijas smaržām un kripatu Spānijas.

Spēlēsim divu klasikas ģēniju – Mocarta un Haidna – ārkārtīgi skaistus kvartetus un divus mazāk zināmus komponistus, kuri nāk no dienvidu zemēm, Spānijas un Itālijas. Itāļu 18. gadsimta komponists Bokerīni sarakstījis ārkārtīgi daudz stīgu kvartetu, bet tos publika maz pazīst. Savukārt basku komponists de Ariaga, saukts par spāņu Mocartu, bijis ļoti apdāvināts, ģēnijs, kurš nomiris pavisam jauns. Tomēr viņš paguvis atstāt mantojumā daudz interesantu un skaistu skaņdarbu, kuros var just tā laikmeta elpu, vienlaikus paužot arī spāniskas noskaņas.

– Jūs esat kvarteta pirmā vijole. Vai tieši jūs izvēlaties skaņdarbus koncertam?

– Katrs kvartets ir atšķirīgs. Ir tādi, kur pirmā vijole vienlaikus uzņemas arī mākslinieciskā vadītāja lomu, bet citos programmu menedžē kolēģi. Mūsu kvartets vienmēr funkcionējis absolūtā demokrātijā. Tas nozīmē – kamēr visi nav vienojušies, saruna netiek pabeigta: nevar būt, ka vairākums ir pret vienu un tam vienam būtu jāpiekāpjas vairākuma vārdā. Stīgu kvartets ir kā ģimene – kopā dzīvojam, braukājam apkārt, kopā koncertējam, kopā ejam caur visvisādiem pasaules dzīves izaicinājumiem, kopā veidojam projektus. Ja kaut viens no šādas ģimenes nebūtu pārliecināts par savu vietu un nebūtu gatavs ieguldīt visu savu sirdi un dvēseli, darbs vienkārši nevarētu izdoties.

– Cik stundas dienā jūs strādājat?

– Kopā ar kvartetu dienā mēģinām kādas sešas vai septiņas stundas, bet neesam pilna laika kvartets, vidēji satiekamies divas nedēļas mēnesī. Šobrīd gan sastāvā notikušas izmaiņas, mūsu altiste ir meitiņas kopšanas atvaļinājumā. Tāpēc Latvijas koncertos mums pievienosies Aviša Hamaidess, altists no Izraēlas.

Tā stīgu kvarteta "Akilone" vēsturē notiek pirmo reizi, līdz šim tam bijis vienīgi meiteņu sastāvs. Šis pavērsiens noteikti dod svaigu elpu un iedvesmu, jo Aviša ir brīnišķīgs, pieredzējis mūziķis, viņš pastāvīgi koncertē Berlīnē.

Paralēli kvarteta mēģinājumiem un koncertiem katram no mums ir arī dažādi citi projekti un pienākumi, piemēram, mans darbs orķestrī "Simfonietta Rīga". Tomēr kvarteta koncertu ir diezgan daudz, darbs ir intensīvs, jūnijā nospēlējām deviņus, tagad, jūlijā, plānoti seši koncerti.

– Vai esat spēlējusi arī ukraiņu komponistu skaņdarbus?

– Jā, turklāt pirms gadiem, kad vēl nebija sācies karš, piedalījos arī vairākos ukraiņu koncertos Parīzē. Tagad ar pianisti esam izdomājušas iestudēt Valentīna Silvestrova sonāti. Kad biju pavisam jauna vijolniece, Ukrainā, Čerņihivā, bija brīnišķīga pieredze uzstāties ar orķestri. Tur bija tik ārkārtīgi jauki klausītāji! Pat nespēju iedomāties, kā šī pilsēta izskatās šodien un kas noticis ar tiem, ar kuriem toreiz kopā strādāju…

– Klasiskā mūzika ir arī dziedinoša, mūsdienu pasaulē tas liekas īpaši būtiski.

– Piekrītu, kaut gan klasiskā mūzika ir ļoti dažāda, tā var būt gan dziedinoša, gan aizraujoša, gan kaislīga, gan dramatiska. Klasiskajā mūzikā var atrast praktiski jebko.

Man pašai vislabāk patīk 20. gadsimta pirmās puses mūzika: Bartoks, Ravēls, Debisī, Stravinskis. Daudz pēdējā laikā esmu spēlējusi aukstā kara perioda latviešu komponistu skaņdarbus, turklāt gan tos, kuri bija trimdā, gan tos, kuri dzīvoja un strādāja padomju Latvijā. Tā laika mūzikā ir tāds dziļums un spēks! Mūzika spēj uzlādēt, bet vēl vairāk klasiskajā mūzikā meklēju enerģiju, aizrautību, iedvesmu un idejas. Daudzi toties mūzikā meklē mierinājumu un mieru, kaut ko maigu. Katram savs. Mums pieder daudzu gadsimtu klasiskās mūzikas mantojums, iespējas ir tik daudzas un dažādas!

– Pieminējāt krievu komponistu Stravinski, kurš gan bija emigrants Parīzē, vēlāk Amerikā. Vai tagad, kara laikā, mums vajadzētu ieklausīties krievu kultūras balsī?

– Šis ir smags un sarežģīts jautājums, uz kuru grūti atbildēt. Jebkuras mūzikas kontekstā ļoti svarīgi apzināties tā tapšanas laika realitātes un tā laika vēsturi, zināt, kā tieši mūzika ierakstās pati savā laikmetā. Ja runātu tikai par savām egoistiskajām vēlmēm, ja man pašai būtu jāsastāda koncertprogramma, tad šodien izvairītos tajā ievietot krievu komponistu skaņdarbus tāpēc, ka respektēju pasaules situāciju un cienu ukraiņus. Tomēr esmu arī savas jomas profesionāle un, iespējams, citiem viedoklis ir atšķirīgs, viņi var uzskatīt, ka būtiskāka ir šo darbu ģenialitāte un tas, kādas emocijas tie var sagādāt publikai. Iespējams, ka tieši tā ir mūzika, kura spēku vai mierinājumu var dot arī tiem, kuri cieš no šodienas grūtībām. Tas ir viedoklis, kuru respektēju. Savu darbu daru pēc vislabākās sirdsapziņas. Man sarkanā līnija – tikmēr, kamēr mākslinieks nav tiešs esošās varas pakaļskrējējs vai stipendiāts, viņa darbi nav jāaizliedz. Tas ir pasaules kultūras vēstures mantojums, labākais, kas mums atstāts.

– Noteikti tieši jūs esat tas vilcējspēks, kurš "Akiloni" ved uz Latviju. Ko par mūsu zemi un klausītājiem saka pārējie kvarteta mūziķi?

– Manas kolēģes Latvijā pirmoreiz bija pagājušajā vasarā. Te bijām desmit dienas. Uzsākām koncertēt manā dzimtajā pilsētā Saulkrastos, pēc tam aizbraucām uz Amatciemu, kur kopā ar Pēteri Vasku trīs dienas strādājām pie viņa stīgu kvarteta, kā arī pie komponista Andra Dzenīša pirmatskaņojuma "Iekšpus. Elīzijs. Ārpus" (nominācija Lielajai mūzikas balvai kategorijā "Gada jaundarbs". – Red.). Viesojāmies arī Latvijas Televīzijā, koncertējām Lietuvā, tad atgriezāmies Latvijā, uzstājoties Mazajā Mežotnes pilī un festivālā "Sansusī". Tās tik tiešām bija vien desmit dienas, taču to laikā izbraukājām vai visu Latviju un redzējām lielu dažādību. Kolēģēm ļoti patika Latvijas zaļums un miers. Mūsu kvarteta otrā vijole Elīze pat pavisam nopietni sāka apsvērt domu pārcelties uz Latviju: tik ļoti viņai patika mūsu zeme.

Šoreiz mūsu Latvijas koncertceļojums būs koncentrētāks. Galvenais nu ir nenogurt no neskaitāmajām stundām ceļā, jo uzreiz pēc koncertiem Rēzeknē un Siguldā brauksim spēlēt uz Tartu, kur piedalīsimies igauņu Eiropas kultūras galvaspilsētas programmā. Šogad novembra beigās būs arī vēl citi koncerti Latvijā, Igaunijā un Lietuvā. Ļoti ceru, ka Latvijā mēs varētu uzstāties regulāri. Man ļoti, ļoti būtiski liekas šo augstas kvalitātes stīgu kvarteta spēli aizvest uz visdažādākajiem Latvijas nostūriem, lai izcila mūzika būtu pieejama ne tikai cilvēkiem, kuri reizi gadā viegli var aiziet, piemēram, uz Lielās ģildes kamermūzikas festivālu, kur vienmēr koncertē kāds ļoti slavens stīgu kvartets. Mūzikai būtu jābūt pieejamai ikvienam, lai jebkurš varētu atnākt klausīties mūsu aizraujošo un kaislīgo mūzikas interpretāciju, lai klausītājs jebkur tajā varētu ieklausīties un padomāt – vai, cik forši! Stīgu kvartets ir ļoti kompakts formāts, vajadzīgi vien četri krēsli un četras nošu pultis. Koncerts var notikt praktiski jebkur.

Arī Francijā sadarbojamies ar dažādām organizācijām un tik tiešām spēlējam visdažādākajās vietās un nostūros, kur, iespējams, citādi klasiskā mūzika nemaz nenonāktu. Daudzas organizācijas, popularizējot klasisko mūziku, strādā gadiem ilgi, veido dažādus projektus un pasākumus, tādējādi mēģinot izraisīt interesi. Tas ir liels un svētīgs darbs, jo mūsu, 2024. gada mūziķu, ņemot vērā šodienas pasaules situāciju kultūrā, uzdevums ir domāt, kā audzināt nākamo publiku. Latvijā to tā vēl neizjūt, piemēram, jo tur, kā esmu novērojusi, mana vecuma cilvēki, trīsdesmitgadnieki, uz koncertiem iet diezgan regulāri, bet Francijā tā ir reāla problēma. Šeit, ja nemaldos, koncertu apmeklētāju vidējais vecums ir 65 gadi.

Audzināt nākotnes publiku ir liela aktualitāte. Tāpēc ar kvartetu jau esam sākuši strādāt pie nākamā projekta, kurš aizsāksies 2025. gada beigās. Projektā plānojam izaicināt koncerta formātu, mēģināsim uz mūziku, mūziķiem un notīm paskatīties citādi, dažādos aspektos vērosim ap mums esošo telpu, veidosim arī improvizācijas un atskaņosim jaunu mūziku. Šī projekta mērķis ir uzrunāt tieši trīsdesmitgadniekus, lai arī viņi sajustu prieku, aizrautību un kaisli, ko ik dienu ieguldām mūsu darbā. Vēlamies, lai arī viņi paklausītos, cik brīnišķīgi ir neskaitāmie šedevri, ko stīgu kvartetam rakstījuši tik daudzi izcili komponisti. Varbūt, ieklausoties mūsu spēlē, klausītāji spēs pacelties kādās tālēs un augstumos.