No Nautrāniem līdz Salacai. Nacionālais nemateriālā kultūras mantojuma saraksts papildināts ar septiņām jaunām vērtībām

Nacionālo nemateriālā kultūras mantojuma sarakstu, kas atspoguļo kultūras daudzveidību, apliecina un veicina cilvēka radošumu, zināšanas un prasmes, veido ar mērķi saglabāt mūsu vērtības un veicināt to atpazīstamību pasaulē. Šobrīd kopā ar pērn jauniekļautajām sarakstā ir 46 vērtības.

Pērnā gada nogalē sešas jaunuzņemtās ir garmanes spēle (iesniedzēja: biedrība "Skaņumāja"), pirts tradīcija Latvijā (iesniedzēja: biedrība "Latvju pirts un SPA Asociācija"), talku tradīcija Latvijā (iesniedzēja: biedrība "Pēdas LV"), Latvijas tradicionālā spēle novuss (iesniedzējs: Guntars Brālītis, "World Novuss Union" prezidents) un Nautrānu kultūrtelpa/Nautrēnu kultūrtelpa (iesniedzējs: Rēzeknes novada pašvaldības iestāde "Nautrēnu apvienības pārvalde").

Nautrēnu kultūrtelpa: "Mūsu lepnums ir mantojums"

Nautrānu vārds tā dažādajos variantos pazīstams jau vairāk nekā 400 gadu.

Foto: Amanda Anusāne/LNKC PUBLICITĀTES

Nautrēnus mēdz saukt par "Latgales Piebalgu" – tā ir izcilām personībām, tradīcijām, kultūrvēsturiskiem notikumiem bagāta un koša vieta, kas ar savu "trakumu", stipro garu un degsmi izceļas citu vietu vidū. Teiciens, kas radies, pieminot izcilo vietējo personību, dziesminieku, taisnības cīnītāju Pīteru Miglinīku (1850–1883), "Troks voi nu Rogovkys" pilnībā atbilst vietējo ļaužu būtībai.

Kaut arī Nautrēnu vārds tā dažādajos variantos pazīstams jau vairāk nekā 400 gadu, nevienā kartē apdzīvotu vietu ar šādu nosaukumu neatrast. Pagasta centrs, kur atrodas arī Nautrēnu baznīca, ir Rogovka. Tas ir samērā jauns nosaukums, jo Rogovkas ciems sācis veidoties tikai pēc 1799. gada, kad šajā vietā uzcelta Romas katoļu baznīca.

Nautrēnu kultūrtelpa ir veidojusies no vēsturiskā Zaļmuižas pagasta un Nautrēnu Romas katoļu draudzes teritorijas, kas apvieno ļaudis ne tikai Rēzeknes novada Nautrēnu pagastā, bet arī kaimiņos esošajā Rēzeknes novada Ilzeskalna pagastā, kur lielākā daļa iedzīvotāju ir saistīti ar Nautrēnu Romas katoļu draudzi, un Ludzas novada Mežvidu pagasta ziemeļu daļas, kas vēsturiski ietilpusi Ludzas apriņķa Zaļmuižas pagastā.

2025. gada 1. septembrī apritēja 100 gadi, kopš Zaļmuižas pagastu pārdēvēja par Nautrēnu pagastu. Nautrēnu kultūrtelpu veido nepilni divi tūkstoši iedzīvotāju, kurus vieno piederības sajūta vietai, neatkarīgi no tā, vai kāds šobrīd dzīvo kultūrtelpas teritorijā vai citviet Latvijā un pasaulē. Šobrīd kultūrtelpā rosību uztur "Nautrēnu kulturys centrys" un Ilzeskalna tautas nams. Slavens ir tautas muzikantu saiets "Večerinka "O, bļaka!"", literātu konkurss un "Pīterdīna Rogovkā". Nautrēnu kultūrtelpas īpašā pazīme ir latgaliešu valoda, kas caurvij kopienas dalībnieku ikdienas dzīvi.

Anna Garanča no Nautrēnu kultūrtelpas saka: "Mūsu lepnums ir mantojums, ko atstājušas šīs puses ievērojamās personības – rokrakstu literatūras pārstāvis, folkloras vācējs Andrivs Jūrdžs (1845–1925), dzejnieks un sabiedriskais darbinieks Pīters Miglinīks (1850–1883), literāts, priesteris, sabiedriskais darbinieks Nikodems Rancāns (1870–1933), literāts, mākslinieks Antons Kūkojs (1940–2007), dzejnieks Pēteris Jurciņš (1932–2004), fotogrāfs Jānis Gleizds (1924–2010), kinorežisors Teuvo Tulio (1912–2000), keramiķis Pēteris Gailums (1962–2017)… Pērn oktobrī tieši simt gadi apritēja mākslas vēsturniekam, Latgales keramikas vēstures pētniekam Jānim Pujātam. Šīs personības ir iemūžinātas īpašā piemiņas sienā pilsētas centrā. Mūsu kultūrtelpas gada norisēs tiek iekļautas viņu aizsāktās tradīcijas, pētīts atstātais mantojums, un veicināta viņu piemiņas saglabāšana. Pie mums notiek arī spēcīga vietvārdu pētniecība, dzimtu vēstures un vietējās kultūrvēstures izzināšana."

Talku tradīcija Latvijā: "Katra paaudze pielaiko talku sev"

Lielā talka Strazdumuižā.

Foto: LNKC PUBLICITĀTES

Talkas darbu, kura veikšanai kopā sanāk kaimiņi, radi un draugi, latvieši sauc par talku. Šāda savstarpējās palīdzības prakse pazīstama daudzās tautās.

Pēc Latvijas neatkarības pasludināšanas 1918. gadā un īpaši pēc agrārās reformas, kas noveda pie vairāk nekā 40 000 jaunsaimniecību izveides, talkas kļuva par būtisku atbalsta mehānismu jaunajiem saimniekiem. Padomju laikā talkas ieguva jaunu, bieži piespiedu formu.

Talku brīvprātības gars no jauna tika iedzīvināts 20. gadsimta septiņdesmitajos gados, pateicoties dzejnieka Imanta Ziedoņa iniciētajām dižkoku glābšanas talkām.

2008. gadā, gatavojoties Latvijas, Lietuvas un Igaunijas valstu dibināšanas 90. gadadienai, dzima ideja par kopēju Baltijas talku – nacionāla mēroga vides sakopšanas akciju. Rakstniece Anna Žīgure, iedvesmojusies no Igaunijas piemēra, ierosināja Lielās talkas kustības ieviešanu arī Latvijā un aicināja Valsts prezidentu Valdi Zatleru kļūt par tās patronu.

Jau 18 gadus Lielo talku Latvijā organizē biedrība "Pēdas LV". Tās pārstāve Kristiāna Sprūdža teic: "Katra paaudze no jauna "pielaiko" un "pielāgo" talku savām vajadzībām. Un kādas tik talkas mums ir! Kādreizējās pļaujas un kulšanas talkas mūsdienās pārtapušas par vides sakopšanas, kartupeļu, burkānu un koku stādīšanas talkām. Talkas notiek ne tikai vides, bet arī kultūras, sociālajā un digitālajā telpā, aptverot tradicionālo lauku darbu veikšanu, vēsturisko, kultūras un atpūtas vietu, ūdenstilpju un dižkoku apkārtnes sakopšanu, kultūrvēsturisko objektu atjaunošanu, solo talkas pandēmijas laikā, talkas Ukrainas atbalstam, balsu, digitālās, vietvārdu, stāstu un arī citas talkas… Tagad mūsu rūpe ir izveidot platformu, kur vienuviet lepoties ar talku dažādību, izcelt talku daudzveidību un krāsainību. Būtu taču interesanti uzzināt: kāda ir talku mode? Kādi ir talku ēdieni? Kādas ir talku dziesmas un danči? Man šķiet, katra paaudze pielaiko talku sev un atrod par labu esam. Un nebaidāmies no tā, ka ienāk jaunas tradīcijas."

Latvijas tradicionālā spēle novuss: "Ne tikai roku veiklība"

Tieši Latvijā savulaik izveidojās šobrīd atzītā spēles versija ar konkrētajām galda, spēles zonu, kiju un ripu proporcijām.

Foto: LNKC PUBLICITĀTES

Novusu uzskata par Latvijas nacionālo sporta veidu, jo tieši Latvijā izveidojās šobrīd atzītā spēles versija ar konkrētajām galda, spēles zonu, kiju un ripu proporcijām.

Precīzs tā izcelsmes laiks nav zināms, taču pirmās pieejamās ziņas par šo spēli datējamas ar 1927. gadu. Saskaņā ar novusa veterāna Voldemāra Vītoliņa stāstījumu, A. Nadoļskis – bijušais sporta darbinieks – jaunībā svešās ostās piedalījies spēlē, kas bijusi līdzīga novusam. To spēlējuši jūrnieki nabadzīgos krodziņos, un tieši šie pieredzes stāsti kalpojuši kā iedvesma pirmā novusa galda izgatavošanai Latvijā. Ventspils, Liepāja un Rīga bija tās vietas mūsu valstī, kur 1927. gadā sākās novusa izplatība un attīstība.

Pirmie novusa spēles noteikumi tika publicēti 1932. gadā.

Tagad novuss ir ne tikai izklaide, bet arī oficiāls sporta veids ar turnīriem, līgām un starptautiskām sacensībām. Spēle iekļauta pasaules un Eiropas čempionātos, kuros piedalās ne tikai latvieši, bet arī spēlētāji no citām valstīm, tādējādi veicinot Latvijas popularitāti aiz mūsu valsts robežām.

Novusa klubi un organizācijas darbojas kā sabiedriski un izglītojoši centri, kuros notiek sacensības, meistarklases, novusa tradīcijas uzturēšana. Mūsdienās novuss ir ieguvis arī starptautisku atpazīstamību un tiek spēlēts Latviešu diasporas kopienās ārvalstīs, īpaši ASV, Kanādā un Apvienotajā Karalistē.

Tā kā novusa noteikumi un apzīmējumi tiek nodoti mutvārdu veidā, dažādos Latvijas reģionos tie atšķiras. Piemēram, lielo ripu vienā novadā sauc par ripu, citā par šaibu, mammu vai pat govi. Ja spēlētājs ar vienu sitienu sēriju sadzen lūzās visus savus kauliņus, to dēvē gan par štoseni, gan par štosi, gan par kuģīti, – kā kurā reģionā.

Kas cilvēkus aizrauj šajā spēlē? Igors Bondars, kurš izveidojis savu novusa klubu, saka: "Šī spēle ir ne tikai roku veiklība. Ir jāstrādā tavai galvai, jābūt loģiskai domāšanai, stratēģiskam redzējumam un stipriem nerviem, arī fantāzijai. Princips gan ir samērā vienkāršs – jācenšas jau ar pirmo sitienu dabūt lūzā vismaz vienu kauliņu. Tad ar otro sitienu meistarīgam spēlētājam var iekrist visi astoņi." Jau ar pirmo sitienu uzvarēt spēli Igoram Bondaram pašam vēl nav izdevies ne reizes.

Garmanes spēle Latvijā: "Dziedāt līdzi un dejot sāk visi"

Garmanes spēlētājs S. Erciks no Medņevas 2016. gadā.

Foto: LNKC PUBLICITĀTES

Garmane ir instrumenta nosaukums latgaliešu literārajā valodā, kaut arī ikdienas saziņā kopiena biežāk lieto rusicismu "garmoška".

Instrumenta nosaukums sākotnēji aizgūts no krievu valodas jau 19. gadsimtā. Tas cēlies no krievu "гармоника" (garmonika), kam pamatā no grieķu valodas vārda "αρμονία" (harmonija) veidotais vācu nosaukums "Harmonik".

Instruments izveidots 20. gs. sākumā Krievijas ziemeļos Vologdā, mainot Vīnes tipa divrindu ermoņiku skaņojumu uz unisonoru (uz taustiņiem iegūstamās skaņas nav atkarīgas no plēšu kustības virziena). Salīdzinājumā ar citām šo ermoņiku spēles pamatus apgūt ir daudz vienkāršāk, tāpēc, sākot ar 1925. gadu, "hromkas" sāka ražot masveidā padomju "mākslinieciskās pašdarbības" (amatiermākslas) un sadzīves muzicēšanas vajadzībām.

Var pieņemt, ka instruments Latvijā bijis pieejams un spēlēts jau pirms Otrā pasaules kara. Neraugoties uz ievērojamo izplatību un izmantošanu sadzīves muzicēšanā, padomju laika publiskajā kultūrvidē instruments tika ignorēts. Arī folkloras un tautas mūzikā Latgalē priekšroka tika dota klaviertaustiņu akordeonam.

Spēles tradīciju aktīva apzināšana un dokumentēšana Latvijā sākusies 20. gs. 90. gados. Šobrīd nozīmīgākās kolekcijas savāktas Latvijas Universitātes Latvijas Folkloras un mākslas institūta Latviešu folkloras krātuves un Jāzepa Vītola Latvijas mūzikas akadēmijas arhīvos. Kopš 2001. gada tautas muzikantus, starp kuriem liela daļa ir tieši ermoņiku – garmanes – spēlmaņi, pulcina Tautas muzikantu svētki Barkavā, kopš 2004. gada – tautas muzikantu saiets Vabolē, bet kopš 2006. gada – muzikantu saiets "Ermoņiku skaņas" Medņevā, "Večerinka "O, bļaka!"" Rogovkā. Kopš 2014. gada iespēju interesentiem apgūt instrumenta spēles pamata prasmes regulāri piedāvā biedrības "Skaņumāja" rīkotie instrumentu spēles kursi. Garmanes spēli iespējams mācīties Jāņa Ivanova Rēzeknes mūzikas vidusskolas Tradicionālās mūzikas programmas ietvaros.

Jāzeps Zaremba garmani spēlē jau vairāk nekā trīsdesmit gadu. Tiek aicināts uz kāzām, kristībām un arī cūku bērēm. Par viņu saka – vēl nebija dzimis, kad jau spēlēja! Mūzikas skolai gan viņš esot gājis tikai garām, taču garmani spēlējuši jau viņa tēvs un mamma. Kad Jāzeps sākot spēlēt, ne vien iekustas, bet pa īstam aizraujas pat stīvākā publika – dziedāt līdzi un dejot sāk visi. Viņa paša mīļākā dziesma esot tā par "vālodzīti līganā bērza zarā…"

Pirts tradīcija Latvijā: "Gan kontrastus taisām, gan tvaiku metam"

Dzesēšanās ceremonija pēc latviešu pirts rituāla.

Foto: LNKC PUBLICITĀTES

Pirtošanās ir ģimeniska tradīcija – daudziem Latvijā ir sava pirtiņa. Ar pirts tradīciju saistītā kopienas daļa, kaut arī daudzskaitlīga, vienlaikus ir publiski nemanāma, jo pirtī iešana notiek individuāli, savās mājās, sētās un saimēs.

Kā uzsver vēsturnieks Mārtiņš Kuplais: "Par sutas pirts atklājējiem sevi uzskata gandrīz visas Ziemeļaustrumeiropas tautas, jo būtībā somu sauna, krievu "baņa" un latviešu pirts ir līdzīgas pēc uzbūves un lietošanas paņēmieniem. Bet tikai latviešu "pērt" saistās ar vienu no galvenajām darbībām pirtī. Latviešiem tradicionālā ir slapjā pirts, kur izmanto karstā gaisa, mitruma (tvaiku), ūdens un augu iedarbību uz cilvēka organismu."

Šobrīd pirts tradīcija Latvijā piedzīvo uzplaukumu, pateicoties nepārtrauktai tās praktizēšanai un pirts kopienas ieinteresētībai tradīcijas saglabāšanā, attīstībā un popularizēšanā. Pēdējos gadu desmitos Latvijā ir izveidojušās vairākas lielākas un mazākas, formālas un neformālas pirts skolas.

Pirts tradīcijas izpēti, saglabāšanu un tālāknodošanu nākamajām paaudzēm ar savu darbību veicina dažādas pirtnieku apvienības, no kurām lielākās ir 2004. gadā dibinātā "Latvijas Pirts savienība" un biedrība "Latvju Pirts un SPA Asociācija". Tās valdes locekle Aija Stapanova stāsta: "Būtiski, lai katrs cilvēks Latvijā, kurš iet pirtī, sajūt savu piederību pirts kultūras kopienai. Liela daļa sabiedrības domā, ka pirtnieki ir tikai tie, kuri izmācījušies gudrās skolās, bet tā nemaz nav. Pirtnieki ir arī bērni, jebkurš, kurš uz lāvas noper muguru otram. Mēs tagad meklējam tradīcijas kodolu, to, kas vieno pirtniekus, piemēram, Antonu Latgalē un Zelmas tanti Zemgalē. Un vispirms tā ir dzīvā uguns, kur pirtī neizmanto elektriskās plītis, bet kurina ar malku. Mums atšķirībā no somu sausās raksturīga slapjā pirts – gan kontrastus taisām, gan tvaiku metam. Un, pats galvenais, ka pirts tradīcija mums ir zāļu tradīcija. Tā ir tā mūsu, latviešu, īpašā pirts atšķirība. Man pašai, piemēram, visvairāk pie sirds un dvēseles pirtī ir vītolu slotiņas".

Nēģu zveja Salacā un Svētupē: pats zvejnieks reizēm jūtas kā Oskars no "Zvejnieka dēla"

Nēģu zvejas Salacā un Svētupē kopienas kodolu šodien veido 10–15 nēģu zvejnieki.

Foto: LNKC PUBLICITĀTES

Nēģu tačiem un zvejošanas paņēmieniem ar murdiem un ar puņģiem Salacā un Svētupē ir sena vēsture.

Arī 1780. gadā tapušajā Johana Kristofa Broces zīmējumā Salacas upē pie Vecsalacas redzams tacis – ja ne lašu, tad zutiņu noteikti.

Padomju laikā nēģu tačus apsaimniekoja zvejnieku kolhozs "Brīvais vilnis". Uz Svētupes bija viens tacis, uz Jaunupes (kanāla, kas savieno Svētupi un Salacu) arī viens, savukārt uz Salacas bija vismaz pieci tači – bez mūsdienās esošajiem pa vienam arī virs un zem Vecsalacas tilta. Vienam no tiem, 4. tacim, lejpus tilta, bijis Kungu tača nosaukums, jo turp vesti un ar ceptiem nēģiem mieloti kolhoza ciemiņi.

Kad 2000. gadu sākumā sākās ekonomiskā krīze, kas spēcīgi skāra zivju produkcijas noietu Krievijas tirgos, uzņēmums "Brīvais vilnis" nolēma atteikties no nēģu tačiem, piedāvājot tos pārņemt nēģu zvejniekiem no savām brigādēm. Tā nēģu tačos atkal atsākās individuāla zvejošana.

Mantojuma kopienas kodolu šodien veido 10 līdz 15 nēģu zvejnieki, kuri strādā vai savulaik strādājuši uz trim tačiem Salacā un viena tača Svētupē. Nēģu zveju var apgūt tikai "dzīves skolā", mācoties no pieredzējušākajiem zvejniekiem, kuri zināšanas un prasmes mantojuši no citām paaudzēm. Mārtiņš Bahmanis, kurš samērā nesen kļuvis par nēģu zvejnieku, stāsta: "Nevar tā izdomāt – gribu nēģus ķert. Uz taci strādāt tiek, vai nu pārmantojot vai ieprecoties."

Ņemot vērā, ka nēģi tiek zvejoti tikai dažās Latvijas upēs (galvenokārt Salacā, Gaujā, Daugavā, Ventā, Sakā) un nēģu zvejnieku skaits ir neliels, pašu nēģu nepaliek vairāk un būt par nēģu zvejnieku savā ziņā ir privilēģija – ar zvejniekiem tiek noslēgts rūpnieciskās zvejas tiesību nomas līgums (parasti līdz 15 gadiem), ik gadu tiek pirkta licence, kuru, "ja pats neatsakies, atņemt var tikai pārkāpumu gadījumā".

Nēģu zvejniekus vieno arī apziņa, ka nēģu zvejā joprojām tiek izmantota "vecvecā metode", kas mantota no senčiem un kurā nekas no jauna nav izdomāts. Nēģu zvejošana ar tačiem mūsdienās Latvijā saglabājusies tikai Salacā un Svētupē. Agrāk nēģu tači bijuši arī Gaujā, taču mūsdienās, mainoties apstākļiem, Carnikavas zvejnieki nēģus upes lejtecē ķer ar murdiem.

Vienā naktī var noķert no desmit līdz pat vienai tonnai nēģu. Salacā par optimālu lomu uzskata ap 100 kg, Svētupē labs loms skaitās, ja izdodas noķert kādus 50 kg nēģu.

Var jautāt, ja nacionālo vērtību sarakstā jau agrāk uzņemta nēģu zveja Carnikavā, tad kādēļ vēl atsevišķi tāda pati nodarbe Salacā? Jo Salaca ir krietni straujāka upe, paskaidro nēģu zvejnieks Pēteris Blaus no biedrības "Salacgrīvas nēģi". Un līdz ar to arī atšķirība nēģu zvejā milzīga! Pajautāju tieši, kāpēc nēģi ir tik dārgi, ka to cena daudzus vienkārši kaitina. Un Pēteris Blaus stāsta: "Mūsu darbs ziemā līdzinās ledus krabju zvejai, kur uz kuģiem ir ļoti ekstrēmi apstākļi, sasalis, ir auksts, ledains… Mums viss sākas ar būvniecību un materiālu sagatavošanu. Ejam mežā kā meža cirtēji, mizojam kokus… Taču uzbūvēšana bieži vien ir ļoti ekstrēma lieta, īpaši, ja augsts ūdens līmenis. Viss ir roku darbs: iedomājieties, tekošā upē jāiedzen trīs ar pusi metru gari mieti. Un tā – katru gadu no jauna. Turklāt būvniecībā taču neizmantojam nevienu skrūvi, nevienu naglu, tikai drātis… Bet gala cenu mazumtirdzniecībā nosaka ļoti daudzi komponenti. Pats zvejnieks reizēm jūtas kā Oskars no Viļa Lāča romāna "Zvejnieka dēls", kamēr vēl nebija uzbūvējis savu ledus pagrabu…"