Nenokavē nemirstību! Saruna ar kinorežisoru Dāvi Sīmani

Ar nosaukumā minēto saukli uz dokumentālo filmu "Frankenšteins 2.0", kuru no šodienas, 14. janvāra, rāda Latvijas kinoteātros, aicina tās veidotāji. Absurdā un aizraujošā ceļojumā sastapti zinātnieki, tehnoloģiju pionieri un pašpasludinātie nemirstības pravieši ASV, Eiropā un Krievijā… Pievēršoties mūsdienu sabiedrības apsēstībai ar nemirstību, kopā ar filmas režisoru Dāvi Sīmani meklējam atbildi uz filmā izvirzīto jautājumu – vai patiešām esam pēdējā paaudze, kura nomirs?

Dāvis Sīmanis ir kinorežisors, scenārists un kino teorētiķis, kura darbi apvieno dokumentālo un mākslas kino ar poētisku un filozofisku skatījumu. Gan viņa dokumentālās filmas "Escaping Riga" (2014), "Mūris" (2018), gan spēlfilmas "Gads pirms kara" (2021), "Marijas klusums" (2024) un citas guvušas atzinību gan paša valstī, gan starptautiskos festivālos, nostiprinot pārliecību par Sīmani kā vienu no oriģinālākajiem un starptautiski atpazīstamākajiem Latvijas autorkino pārstāvjiem.

Dokumentālās filmas "Frankenšteins 2.0" idejas pirmsākumi meklējami "Covid-19" pandēmijas laikā, kad sabiedrībā pieauga apziņa par cilvēka mirstīgumu. Filmas autori – režisors Dāvis Sīmanis, scenārija līdzautors Uldis Tīrons, operators Andrejs Rudzāts – uzsāka vienlaikus eksistenciālu un ironisku pētījumu: vai ar zinātni, jaunajām tehnoloģijām un nepārejošām nāves bailēm pietiek, lai pagarinātu cilvēka dzīvi vai pat padarītu to mūžīgu? Vai cilvēki, kas tvarsta nemirstību, ir jukuši vai gluži otrādi – vizionāri? Vai esam pēdējā paaudze, kas pieredzēs nāvi? Bet varbūt mainās tikai tehnoloģijas un paņēmieni, bet cilvēki paliek tādi paši – mirstīgi un apsēsti ar nāves uzveikšanu? Uz šiem un citiem jautājumiem filma "Frankenšteins 2.0" meklē un dažbrīd arī piedāvā atbildes, tomēr saglabā veselīgu skepsi un nesteidzas izdarīt pārsteidzīgus secinājumus par nākotni bez novecošanas un nāves.

"Uzsākot filmu, gribēju tikai noskaidrot, vai ir iespējams nodzīvot mazliet ilgāk," stāsta režisors Dāvis Sīmanis. "Bet tad viss kļuva dīvaini. Zinātnieki Jeilā atdzīvina cūkas, cilvēki implantē mikroshēmas smadzenēs, biohakeri dalās ar mūžīgās jaunības padomiem. Cilvēce jau dzīvo transhumānisma laikmetā, bet es, šķiet, esmu tas, kurš atpaliek."

"Frankenšteins 2.0" nupat "Lielajā Kristapā" izvirzīts trīs nominācijās – kā labākā pilnmetrāžas dokumentālā filma, labākā filma un Dāvis Sīmanis kā labākais dokumentālās filmas režisors.

Dāvis Sīmanis.

Foto: Karīna Miezāja / Latvijas Mediji

Pērn oktobrī "Frankenšteins 2.0" savu pasaules pirmizrādi piedzīvoja prestižajā Jihlavas starptautiskajā dokumentālo filmu festivālā ar starptautisko nosaukumu "Death of Death" ("Nāves nāve" – tulk. no angļu val.). Dāvi, sakiet, lūdzu, kāpēc Latvijā filmu rādīs ar vienu nosaukumu, bet starptautiski tai dots cits?

D. Sīmanis: Šis jautājums arī mani pašu mazliet nogurdina. Oriģinālais nosaukums "Frankenšteins 2.0" radīts ar domu, ka iespējamais jaunais nākotnes cilvēks – atsaucoties uz rakstnieces Mērijas Šellijas romānu "Frankenšteins jeb jaunais Prometejs", salipināts no tehniskām un bioloģiskām daļām, – dzīvos ilgu mūžu, bet starptautiski šis filmas nosaukums it kā neatklāja mūsu iecerēto vēstījumu. Bet "nāves nāve" ir transhumānistu lietots apzīmējums tam, ka nāves vairs nebūs, tā pārstās eksistēt. Taču latviski palikām pie oriģinālā nosaukuma, jo idejās par ilgdzīvi es saskatu arī cilvēka personības un identitātes iespējamu zaudēšanu, ko atklāj Frankenšteina tēls. Vai paliksim mēs paši, ja savu dzīvi turpināsim kā nākotnes transhumānisma cilvēks, būtībā salikums no daudzām dažādām lietām un elementiem? Filmā tas man ir viens no nozīmīgākajiem jautājumiem. Nāves nāve varētu būt virstēma, bet viss ar Frankenšteina tēlu saistītais ir dziļāks iztirzājums.

Pirms desmit gadiem Dailes teātrī režisores LAURAS (Lauras Grozas) iestudētā izrāde "Frankenšteins" ar Daini Grūbi titullomā rādīja galveno varoni kā groteski nepievilcīgu un nelaimīgu briesmoni…

Frankenšteina tēlu var interpretēt ļoti dažādi – gan kā briesmoni, gan arī kā ļoti traģisku būtni. Viņu, pašam, protams, neko neprasot, uzkonstruēja tajā laikā progresīvais zinātnieks Viktors Frankenšteins, sekojot futuroloģiskiem sapņiem. Tiem pašiem sapņiem tagad seko arī nemirstības meklētāji jeb transhumānisti. Filmā tas varbūt vairāk izskan kā jautājums: arī nākotnes Frankenšteins būs traģisks tēls vai varbūt ar dzīvi apmierināts, liberāli domājošs, likumpaklausīgs pilsonis?

Kā atradāt filmas varoņus?

Tas bija vissarežģītākais. Dokumentālajā kino visas tēmas patiešām nevar nofilmēt tepat Latvijā. Un mūsējā pavisam noteikti ir viena no tām. Tāpēc šis bija gadījums, kad nācās atmest latviešu mentalitātei raksturīgo kautrīgumu – nu, ko tad mēs… Mans lielākais prieks ir par to, cik cilvēki spēj būt pretimnākoši un atsaucīgi. Jo tie, kas dara, patiesībā jau vēlas, lai kāds par viņiem pastāsta arī citiem.

Sākumā bijām vien interesenti, kuriem nebija nekādas pieejas nekam, bet galu galā tikāmies ar pasaulē visaugstākā līmeņa speciālistiem.

Viss aizsākās pirms četriem gadiem Madridē transhumānistu konferencē. Ieradāmies apmeklētāju statusā, bet sastapām pašu transhumānisma manifesta autori Natašu Vitu Moru. Tas, starp citu, ir viņas pieņemtais sabiedriskās darbības vārds, kas nozīmē "garāku dzīvi". Kā viņa pati par sevi stāsta filmā, vairākas reizes uzveikusi vēzi, izturējusi eksistenciālus triecienus, taču saglabājusi dzīves alkas. Šī sieviete arī parādīja ceļu un virzienus mūsu nākamajiem soļiem. Piemēram, pie Zoltana Ištvana, savulaik populāra "National Geografic" žurnālista, "karsto punktu" reportiera, vēlāk "Transhumānistu" partijas līdzdibinātāja. No minētās partijas ar devīzi "Nemirstība ir katra Amerikas pilsoņa tiesības" viņš kandidēja arī ASV prezidenta vēlēšanās 2016. gadā, kad, tajās uzvarot, pirmo reizi pie varas nāca Donalds Tramps. Bet sāncensis Zoltans Ištvans ir savdabīgs vīrs, arī vīndaris ar trim vīna dārziem – Argentīnā, Francijā un Kalifornijā, ASV. Šobrīd viņš strādā pie "nemirstības vīna" – kopā ar kolēģiem no Sanfrancisko biomedicīnas izpētes sektora mēģina savienot vīnu ar dzīvildzi pagarinošām vielām. Filmējām arī pasaulē lielākajā "nosacīti mirušo" cilvēku depozitārijā Arizonas štatā tuksneša malā Fīniksas pievārtē. Depozitārijā atrodas jau vairāki simti, kā tur saka, "pacientu". Smadzeņu vai pat visa ķermeņa iesaldēšana nupat kļūst par uzplaukstošu, kaut "pacientu" tuviniekiem, protams, dārgi izmaksājošu, industriju. Lai arī nav atbilžu uz jautājumu, vai, kas un jelkad spēs šos "pacientus" atdzīvināt, kā sacījis krionikas jeb iesaldēšanas ideoloģiskais ciltstēvs Roberts Etindžers, "iesaldētiem" reiz atgriezties dzīvē vismaz ir kaut kādas cerības, bet kapā noraktiem vai sadedzinātiem pavisam noteikti vairs nekādas.

Esat filmējuši arī Krievijā…

Mazliet. Jo nevarējām filmā iztikt bez traģiskā, Ukrainā notiekošā katastrofālā kara fona. Kamēr vieni domā, kā ilgāk saglabāt cilvēka dzīvību, tikmēr citi ik dienu nogalina masveidā. Krievijā mums bija divas pamatintereses – būtībā mums unikāls atradums, organizācija "Kriorus", kas nodarbojas ar cilvēku iesaldēšanu, tiesa, ne pārāk veiksmīgi, un iniciatīva "Krievija 2045", kura paredz, ka gadu gaitā, piemēram, Putinu varētu padarīt nemirstīgu. Šī baisā iecere mūs aizveda uz vienu no lielākajiem nekropakalpojumu sniedzēju forumiem tajā valstī. Viss, kas milzu izstādē jeb tirgū notika, – meitenes melnos, seksīgos "nāves" kostīmos, zārku pielaikošana un reklamēšana patīkamākai satrūdēšanai – viss glamūrīgais šovs, no vienas puses, izskatījās ļoti komiski, no otras, baisi atsedza "krievu kultūras" apsēstību ar nāvi, ko tā ciniski izplata visā pasaulē.

Kas jūs pašu filmēšanas gaitā visvairāk pārsteidza?

Tas, cik tālu, varbūt mums to pat nenojaušot, tehnoloģijas jau attīstījušās. Daudzas lietas, kuras, klausoties sapņotājos jeb nākotnes pareģos, šķiet nereālas, patiesībā jau šobrīd teju taustāmi īstenojas. Protams, nosacītā ilgdzīves revolūcija nenotiks vienā dienā. Kā saka viens no mūsu filmas varoņiem, ik gadu dzīvi pagarinot par vienu gadu, pamazām var iegūt cilvēkus ilgdzīvotājus. Pētnieciskā līmenī sevi jau pierādījušas efektīvas vēža zāles, atrasti līdzekļi pret Rietumu pasaulē epidēmiski progresējošo demenci. Atklāts pārsteidzoši daudz… Biohakeri, cilvēki, kas cenšas "uzlauzt" un novērst mūsu ķermenim dabas ieprogrammēto novecošanu un šķiršanos no šīs dzīves, mudina staigāt vasarā zālē basām kājām, apmeklēt saunas, doties ledus peldēs… Ir pierādīts, ka pasaulē pastāv vairāki punkti, noteiktas ģeogrāfiskas vietas, kur, kā atklāts, cilvēki dzīvo ilgāk. Tās ir salas ar jūras gaisu, kalnainas vietas ar ikdienas prasību būt kustībā, dzīve mazās, bet saliedētās kopienās. Grieķijā, piemēram, ir salas ar ciematiņiem, kur seniori ik sestdienu sanāk vietējā krodziņā… Un, protams, dakteru ieteiktā Vidusjūras diēta, dārzeņi un augļi, un vīns mazliet… (pasmaida).

Kurš gan negribētu ilgāku, protams, kvalitatīvu dzīvi… Taču – kā ar pārapdzīvotību? Planēta Zeme mūs daudzus un ilgi spētu panest?

Par šo pretrunu esmu domājis un līdz galam skaidru atbildi neesmu guvis. Asiņaini konflikti visā pasaulē notiek nemitīgi, un cilvēki iet bojā jauni. Tātad ļauno dziņu dēļ vien pārapdzīvotība nedraud. Kā uzsver transhumānisti, Rietumos demogrāfija arvien iet uz leju, bērni nedzimst. Un drīz tā būšot visā pasaulē. Tāpēc, ja cilvēks dzīvos, piemēram, simt divdesmit gadu un pārim būs viens bērns, planētas apdzīvotāju skaits nepalielināsies. Par to visu, protams, var pasmaidīt, bet es šajās teorijās saskatu sociālu konfliktu draudus. Iedomājieties, ja patiesi būtu izgudrotas kvalitatīvu dzīvi būtiski pagarinošas zāles, tās uzreiz noslāņotu sabiedrību. Bagātā elite dzīvotu ļoti ilgi, kamēr vairums to nevarētu atļauties. Nemaz nevajag būt sapņotājam, lai saprastu, ka tas radītu milzu spriedzi.

Cik gados jūs pats pirmoreiz apzinājāties, ka neesat mūžīgs?

Varu notvert tikai to mirkli, kad pirmoreiz aptvēru savas bailes no nāves jeb nebūtības šajā pasaulē. Man bija kādi divdesmit pieci gadi. Tas sakrīt ar teorijām par to, ka smadzeņu daivas, kas atbild par cilvēka ķermeņa galīguma apzināšanos, attīstās līdz divdesmit septiņu, divdesmit astoņu gadu vecumam. Ir bijuši mirkļi dzīvē, kuros ļoti skaidri sajūti, ka nāve ir kaut kas galīgs un neatgriezenisks. Tas atgādina – lai cik vēl ilgs arī būtu tavas dzīves iespējamais atlikums, tas jāaizvada jēgpilni.