"Mana iedvesma aug ķiršu koku galotnēs..." LRS konkursa "Aicinājums" laureātu proza un dzeja

Vasaras sākumā – 1. jūnijā – tika apbalvoti Latvijas Rakstnieku savienības kultūrizglītības programmas "Literārā akadēmija" Latvijas skolēnu un jauniešu literāro darbu konkursa "Aicinājums" (sasaukums Nr. 48) laureāti. Šajā Dzejas dienu sākuma nedēļā "Kultūrzīmes" publicē "Aicinājuma" laureātu prozas un dzejas fragmentus no 1. grupas (dalībnieki no 7 līdz 15 gadu vecumam), 2. grupas (dalībnieki no 16 līdz 18 gadu vecumam) un 3. grupas (dalībnieki no 19 līdz 21 gada vecumam). Konkursa atbalstītāji: grāmatu apgādi "Dienas Grāmata", "Jāņa Rozes apgāds", "Zvaigzne ABC", "Neputns", "Literatūras kombains", "Latvijas Mediji" un "Latvijas Avīzes" pielikums "Kultūrzīmes", rakstu krājums kultūrai un brīvai domai "Jaunā Gaita", kā arī Latvijas Rakstnieku savienība.

"Es zināju, ka viņa bija visskaistākā ābele no visām"

Latvijas Rakstnieku savienības konkursa "Aicinājums" laureāti. Priekšplānā (no kreisās) – "Aicinājuma" vadītāja Sandra Ratniece un literatūrzinātniece Laimdota Ločmele, kura "Aicinājuma" noslēgumā pārstāvēja prozas žūriju.

Foto: Publicitātes

Piedāvājam LRS konkursa "Aicinājums" laureātu prozas darbus.

1. grupa (3. vietu žūrija nepiešķīra.)

1. vieta. Reinis Zvirgzdiņš (pamatskola "Būsim", 12 gadi)

***

"Tāds ir es tāds ir cilvēks ritms ritms ritms viss ir ritms viss ir dziesma viss ir mūzika kad cilvēks mirst ir pauze simfonijā lai cits piedzimtu un atsāktu to spēlēt.

r-i-t-m-s gaisma jauki restorāns viesmīle ēdiens normāls nauda man nepietrūks kur es to dabūju? Vai kāds to man iedeva vai tas kāds biju es pats saldējuma kokteilis saaldss gribu gulēt nejau nu uz galda tā nav pieņemts es esmu gudra persona es zinu ka tā nav pieņemts mana sirds pukst ritms ēdiens iet caur manam ķermenim es noriju kokteili ar ritmu protams viss turpinās da-dum-da-dum tas ir ritms augšā lejā es esmu pa vidu citi tagad ir augšā citiem tagad ir momenti par kuriem tie teiks ka tie ir labākie viņu dzīvē citiem ko viņi sauks par sliktākajiem reizē pasaulē šobrīd tik daudz bēdīgi cilvēki un tik priecīgi un tik daudzi kā es bet es esmu viens šo restorānu es aizmirsīšu pēc nedēļas es nevaru atcerēties visas atmiņas bet es gribu tik daudz sīki mazi laimes momenti tik maz cilvēks ir uz zemes kāpēc nevar atcerēties visu es gribu atcerēties visu tagad esmu bēdīgs to es atcerēšos ilgāk es neatceros ka bija tālāk es neatcerēšos neko kādu dienu neviens neatcerēsies mani kādu dienu neviens neatcerēsies nevienu kādu dienu saule uzsprāgs un vairs nebūs dienu kādu dienu vairs nebūs nekā saule vairs neriņķos zeme vairs negriezīsies ja tad kāds būs dzīvs galva nereibs tas ir vismaz bonuss urrā. Prieks to es neatcerēšos galva reibst prieks bēdas vienaldzība ritms da dum da dum mijkrēslis vai es te biju tik ilgi kur dienu pavadīju guļot vai cilvēkiem ir noteikts laiks dzīvot un to pavada guļot sapņi ir cita pasaule fantāzija ir cita pasaule kuru mēs mīlam bet vai nevajadzētu mīlēt mūsu pasauli melanholija da dum da dum

ritms turpinās dzīve turpinās tad izbeidzās pasaule vēl griezīsies tad vairs ne un visi stulbumi ko esam izdarījuši tiks aizmirsti da-dum da-dum"

2. vieta: Elza Māsēna (Cēsu Valsts ģimnāzija, 15 gadi)

Vasara

"Tas viss sākās ar Luīzi, manu skaisto, mīļo Luīzi. Tieši Luīze bija tā, kura mani katru dienu uzmundrināja un mīlēja. Luīze bija vienīgā, kura mani saprata. Vasarā es pavadīju vairākas stundas no vietas pie viņas saknēm.

Es zināju, ka viņa bija koks, ābele, visskaistākā ābele no visām, taču varēju sajust aiz koka mizas meiteni. Ne fiziski, protams, bet gan garīgi. Es spēju dzirdēt viņas balsi, lipīgos smieklus, pat tad, ja citi nespēja. Luīze arī bija pirmā meitene, kura nebija pret mani riebīga, kura mani nenosodīja un nezākāja. Tas taču bija tikai gaidāms, ka es viņā iemīlējos. Kā gan lai no tā izvairās, ja ar šo neticami burvīgo meiteni pavadīju visu vasaru?"

2. grupa

1. vieta Marta Brakanska (tālmācības vidusskola "Rīgas 1. vidusskola", 18 gadi)

"Nolāpīts!" Mani pirksti ir nosaluši sārti un es nevaru attaisīt somas rāvējslēdzēju. Apkārt ir tumšs, un, lai gan man nav bail no tumsas, es negribu uz sliekšņa kavēties ilgi, lai, ja nu gadījumā kāda kaimiņtante izdomā pārbaudīt apkārtni no sava mežģīņu aizkara klātā loga, nerastos pārpratumi.

Beidzot man izdodas atdabūt vaļā somu, un, pēc mirkļa aktīvas rakāšanas, es uztaustu arī vēso metālu. Ar pirkstiem braucu pār durvīm, meklējot atslēgas caurumu, un tur jau tas arī ir. Bez lukturīša ir grūti trāpīt, bet man izdodas atslēgt durvis. Tām čīkstoši paveroties, nāsīs iemetas vecuma un aveņu ievārījuma smaka. Es bez vilcināšanās dodos iekšā un aizslēdzu aiz sevis durvis. Mazliet taustīšanās peklē un es uztaustu gaismas slēdzi.

"Velns! Maitas atslēguši elektrību," klikšķinu vienreiz, otrreiz un trešo reiz, bet gaisma neiedegas. Smagi nopūšos un no joprojām atvērtās somas izmakšķerēju šķiltavas. Mazā uguntiņa palīdz man atrast eju uz virtuvi, kur plauktos sameklēju sveces. Uz mirkli mani pārņem nostalģija, taču es to nopurinu un dodos uz dzīvojamo istabu."

2. vieta Arella Zariņa (Āgenskalna Valsts ģimnāzija, 16 gadi)

Ezis

Ezis peļ banalitāti. Saka, ka dažreiz jāsaka lietas tieši tā, kā ir, nevis appušķojot, jo tas tieši piešķir vērtību. Ir pretīgi lepoties ar sevi par lasīšanu vai jebkādu citu mākslas baudīšanu, jo tai jābūt ikdienišķai, nevis kā apbalvojamai darbībai. Viss, kas man liekas skaists, Ezim ir kritikas apbērts, viss, ko varētu vienkārši appriecināt, kļūst par banālu vai sazin ko citu. Nu come on. Brīnās, ka nestāstu, kā man iet, vai ka tik stipri turos pie sava, ka esmu akla, tad to nožēloju un sevi nopeļu. Bet kāpēc nevar vienkārši priecāties? Kāpēc katrs vārds, komentārs, cerība, vēlme kļūst par kaut ko apsūdzamu? Viss, kas mani sajūsmina, kas man liek starot, smieties no laimes, ir slēpts no viņas, tik tādēļ vien, ka viņa nozog vērtību. Paskaties uz koku lapām, es saku, paskaties, cik lieli tie ir! Klusums. Varbūt skaudība? Un tad – pasaku, ka ir skaisti, ka viņa pavada rītu, lasot dzeju. Ko tas Ezis var citu gaidīt? Ko viņa grib, lai atbildu? Aa, nu vispār ieiet dušā starp krājumiem nav labi vai ko tu no tā visa iemācies, vai es vienreiz nedēļu lasīju dzeju vai ko tieši lasi VAI KO? Un tad tā necieņa vai nicināšana. Ok, ļaušu Venērai teikt, ka Laimes bērni ir tādi un tādi un ka Lasītāja ir sazin kāda. Bet vismaz dzejnieki mums abām patīk. Fantāzija un tā. Un vispār, Ezi, kāpēc mani padomi nav vērā ņemami, bet tavi ir? Es tak teicu, ka nav, par ko baidīties, ka tu atkal dominēsi, jo tieši to tu laikam gribi vai es nezinu, un es tak teicu, ka vajag lasīt, bet tu tikai lasi tad, kad Lielā Rakstniece un sazin kas vēl to saka. Ok ļoti forši bet tagad man sāp. Man sāp tas, ka tu ienāci manā dzīvē, palīdzēji valodai atkal atplaukt, bet tad to aizēnoji ar saviem ziediem. [..]

Būtiski ir arī uzrunāt ziloni istabā – skaudību. Ziloņa kungs, jūs sakāt taisnību, es skaužu. Es skaužu tik traki, ka pati sevi no iekšpuses izēdu. Tur nu viņa bija – bez draugiem –, un nu: dzejas pasauli iepazinusi. Ezīt, tu teici, ka Vilnis apriebās daļēji tādēļ, ka visus darbus, attēlus, sajūtas, ko tu viņam pieminēji (vai gandrīz visus), viņš nopēla. Hah, ironiski, ne? Man vispār jau šķita, ka ironija ir tā, kas vismazāk sāp. Laikam otrādi."

3. vieta. Sintija Rubene (Vidzemes Tehnoloģiju un dizaina tehnikums, 18 gadi)

Vēstule manam nākotnes ES

Ir ieradies 2024. gads.

Tavs īpašais gads. Jo tieši 1. janvārī Tev paliek 18 gadu.

Jauna dzīve. Svarīgi lēmumi un jauns sākums.

Beidzot ir pienācis brīdis, kad realizē savu vislielāko mērķi pēdējā pusgada laikā – nokārto autovadītāja apliecību. To Tev izdodas izdarīt ar 3. reizi, bet tas nav svarīgākais, visiem nevar viss veikties. Nemaz neesi saskumusi, jo tagad ir iespēja izbraukāt visus iespējamos Latvijas ceļus neatkarīgi ne no viena. Bet brīdi izdzīvoji ne pa jokam, tauriņi vēderā bija kā mazam bērnam, skraidot pa laukumiņu.

Kā jau visiem jauniešiem, 12. klase jeb, kā man, 3. kurss, vienmēr ir saspringts. Eksāmenu gads. Pamazām noslēdzas profesionālie priekšmeti. Visus nokārto. Bet katru dienu ir jāmācās, jo bez mācīšanās nekur. Vai atceries, cik ļoti biji nogurusi šajās nedēļās? Noteikti, ka jā, jo to aizmirst nav tik viegli.

Tālāk noteikti nerunāsim par to, kā gāja, jo bija ļoti ļoti, ļoti grūti, intensīvs darbs un ieguldījumi, lai sasniegtu panākumus un noslēgtu mācības VTDT.

Tu to izdari! Ar milzīgu darbu un spēka izsīkumu. [..]

Tu esi aktīvs cilvēks, dari visu, lai nākotne arī būtu piedzīvojumu pilna. Esi izvēlējusies lielisku profesiju, bet ne vieglu. Ir jāmācās! Visu dzīvi mācāmies! Šajā dzīves enerģijas putenī jūties brīvi, centies visu izdarīt laikā un nelaiskoties. Tava centība vienmēr atmaksājas. Esi atradusi savu iederīgumu plašajā pasaulē, tāpēc ar lielu gribasspēku tiecies uz priekšu."

"Krīt skropstas kā trolejbusu ragi"

Foto: No Facebook

Piedāvājam LRS konkursa "Aicinājums" laureātu dzeju.

1. grupa (1. vietu žūrija nepiešķīra.)

2. vieta: Reinis Zvirgzdiņš (12 gadi, pamatskola "Būsim")

kāds pats vēlas par vēlu atrast kādu pazudušo dēlu

kurš kaut kur ir iekūlies un kā tāds krustiņš sameties

tad nodomā ka labāk būtu meklēt nevis bārā parastā

bet ielikt bērnunamā

lai gan uzskats ir šāds

ka ja tāds tev dēls tad labāk uzaudzināt

vai arī prom ar zirgu saulrietā aizjāt

lai pasaulei no tevis būtu miers.

3. vieta: Nora Ķīse (14 gadi, Rīgas Valdorfskola)

Sarkano gaismu rajons (fragments)

Ir pienākusi nakts,

Gaiss palicis smags,

Meitene gatavojas kaujai, Arī viņas dvīņu brālis nav mierīgs,

Viņas sirpji noslēpti asinssārtā apmetnī,

kas nosedz viņas ar melnām rozēm izdaiļoto kimono,

Viņa jūt salto vēju, kas jauc viļņainos matus,

Ir pienākusi nakts,

Hanako, tā viņu sauca,

Ir ieradusies savā dzimtajā rajonā, kur deg sarkanie lukturi,

Dzīve šeit vienmēr bij’ skarba, bet cilvēki jāaizstāv.

2. grupa

(1. vietu žūrija nepiešķīra, toties tika godalgotas divas 2. vietas, kā arī divas 3. vietas.)

2. vieta: Grēta Volkoviča (16 gadi, Rīgas Valsts 1. ģimnāzija)

***

aprīļa sniegi un skūpsti slapina

alla prima pludo urbānie kadri

raiņa bulvārī balansē

pusaugu primadonnas

pa elektrolīnijām

peļķē cilājas bojas

krīt skropstas kā trolejbusu ragi

pret asfaltu paukšķ astes kauli

rudimenti

tik smagi

sūrst

2. vieta: Greisa Rozīte (18 gadi, Rīgas Valsts 1. ģimnāzija)

***

kā bēgļi attālināmies viens no otra

brāzmu svaidītas drupas mūs vēro

tava zilā mēteļa paspārne

iesmej par mani

ražu novāks kāds cits

sadedzinās priekšpagalmā

bez aculieciniekiem

strīds ir deja

nevis kar?

laiks ir sods

nevis nauda

tu man esi bads

centrāltirgus šķērsielā

kā bēgļi attālināmies viens no otra

3. vieta: Arella Zariņa (16 gadi, Āgenskalna Valsts ģimnāzija)

Ezis (fragments)

II

Ak, tu rizzlere

tavas problēmas, noslēpumi

šķita, ka tie parāda uzticēšanos

ka es esmu interesants cilvēks, kam var pastāstīt par savām raizēm, tēvu un to, cik viss ir šausmīgi

tu esi intelektuāla, centīga un tev ir talants dzejā

tu proti runāt, aizkustināt, tev ir viedoklis un vārdi, kas pārliecina

es tevi ļoti apbrīnoju, pildījos ar taviem vārdiem, likās, tu mani velc prom no aizskatuves un liec gaismā

bet skatītāja esmu es pati

kā var tā pieaugt nieka mēneša laikā?

pirmo reizi sēdēju kafenē

mandeļu late, ak! un lielais izmērs

man nav naudas, tev ir

tu runā, es klausos

un man tas patīk

tu mani zīmēji

tas bija kā sapnis

cik romantiski, bet mēs taču esam meitenes. bet neviens nekad mani nav tā zīmējis, teicis, ka esmu skaista, droša, licis smaidīt ar maniem šķībajiem zobiem

toreiz tik uz mirkli tā doma iezagās prātā

mēs dzīvojām, un tas bija tik labi

vārdi plūda, bija viegli smieties. man likās, ka tevi pazīstu, ka varu atbalstīt

jā, es biju "atbalsta tītars"

3. vieta: Ansis Gustavs Andersons (18 gadi, Druvas vidusskola)

Zils

Zils.

No rīta pamodos. Aizgāju uz dušu.

Uzvilku zilus džinsus.

Braucu uz skolu, nokavēju bioloģiju.

Vai zināji, ka lielākais zīdītājs ir zilais valis?

Bet uz sauszemes? Zilonis.

Es nezināju.

Mana klasesbiedrene rādīja kaklarotu.

Sudraba ķēdīte, vidū – zils safīrs.

Gan jau neīsts.

Uz mājām ejot, tirgū nopirku mellenes.

Zilas. Sagribējās.

Autobusā redzēju zilu tauriņu.

Sēdēja pie loga. Laikam arī brauca mājās.

Zils.

Universitātes izlaidums.

Dabūju diplomu ar smuku rāmi.

Mans brālis gribēja aizbraukt uz Liepāju.

Kopā ar mani.

Mašīnā uz radio uzlika blūzu.

Es austiņas līdzi nebiju paņēmis.

Aizbraucām. Atbraucām.

Neko neatceros.

Tikai – zilās govis.

Vakarā uz televizora uzliku futbola spēli.

Itālija pret Japānu. Bet visiem krekli zili.

Kāds dabūja sarkano kartīti.

Treneris sarāja.

Man darbā pie ieejas stāv ES karogs.

Divpadsmit zvaigznītes.

Un zem tām – zils.

Tas tur vienmēr tā karājas.

Zils.

3. grupa (1. vietu žūrija nepiešķīra.)

2. vieta: Karlīna Zaksa (19 gadi, Rīgas Dizaina un mākslas vidusskola)

*** (fragments)

mana iedvesma aug ķiršu koku galotnēs un runājas ar putniem,

mannā biezeņa aromāts staigā caur debesīm, radot mākoņa efektu,

gaiss smaržo pēc persikiem, es guļu sīrupa vannā, tā pārplūst aiz pilnības,

uz viena no koka zariem nosēžas vārna, tā lūkojas uz mani, nepārtrauktgrozīdamgalvu,

knābja forma mani mulsina, nevaru saprast vai tā smaida, vai bezkaunīgi blenž [..]

3. vieta: Rēzija Krieviņa (20 gadi, Latvijas Universitāte)

svētie krāmi

viņdien bēniņos

satiku vecmāmiņas māsu

to daļu viņas, kurai varu pieskarties

caur kuzņecova porcelāna bļodu

tā ieplaisājusi

ar apdauzītām malām

jāmet laukā

bet kā lai?

liksim bēniņos vecmāmiņa teica

pie citiem krāmiem, kas vairs nekam neder

bet var savajadzēties kaut vai atmiņām

un visbiežāk tikai tām

uzkāpu bēniņos

satikt vecmāmiņu viņas glabātajos tepiķos

vecmāmiņas māsu porcelāna bļodā

un svētai kopā būšanai aiznesu daļu sevis

svētdienās kā putekļu apsargātas odas

kopā dziedam klusumu novītušajiem svētumiem

tā līdz viņdienai kad kādam būsim

vairs tikai krāmi