Lai latviešu valoda plūst

28. aprīlī atjaunotajā Rīgas Cirka ēkā norisināsies Latvijas Literatūras gada balvas (LALIGABA) ceremonija, godinot spilgtākos pagājušā gada literāros darbus un to autorus. LALIGABA speciālbalvu šogad pasniegs tulkotājai un atdzejotājai Ievai Lešinskai par apgādā "Neputns" izdotajiem Eduarda Veidenbauma atdzejojumiem angļu valodā – tie balvas ekspertu komisijā salīdzināti ar dzīvelīgu repu.

Ievu Lešinsku, iespējams, daudzi saista ar nervus kutinošo dokumentālo filmu "Spiegs, kurš mans tēvs", kas vēsta par viņas un tēva, aukstā kara laika dubultaģenta Imanta Lešinska dzīvi, padomju laikā no PSRS pārbēgot uz ASV. Kopš 1994. gada Ieva Lešinska ir atgriezusies Latvijā, un šeit turpinās viņas ne mazāk aizraujošā tulkotājas un publicistes daiļrade. Tajā ietilpst gan darbs žurnāla "Rīgas Laiks" redakcijā, gan Čaka, Ziedoņa, Vērdiņa un citu latviešu autoru tulkojumi un atdzejojumi angļu valodā, gan arī desmiti pasaules literatūras darbu tulkojumi latviešu valodā. Arī šobrīd uz tulkotājas rakstāmgalda ar skatu uz pāri ielai esošo grāmatu izdevniecību rindā gaida jau nākamie daudzpusīgie uzdevumi – no grāmatas par sēņu pasauli līdz klasikas smagsvaram, Džeimsa Džoisa "Ulisam". "Kamēr būs cilvēki, kas raksta latviski, kamēr skolās runā latviski, latviešu valoda dzīvos," sarunā balvas pasniegšanas priekšvakarā teic Ieva Lešinska.

Pagājušajā gadā jums esot bijis ievērojams skaits – apmēram astoņdesmit – tulkojamu darbu…

I. Lešinska: Ir bijuši gadi, kad ir krietni vairāk. (Smejas.) Tulkoju ātri, jo tās lietas, kas man patīk, ātri iet uz priekšu. Kad es to nedaru, tad jūtu diezgan lielu diskomfortu. Pasaulē notiek šausmīgas lietas, un, kolīdz tu vairs neesi iekšā darbā, ir jādomā par to visu, tāpēc vienīgais glābiņš ir kaut ko darīt. Tad tu dari to, ko proti.

Tulkošana nozīmē būšanu vismaz divās pasaulēs. Zīmīgi, ka tāds nosaukums, "Starp divām pasaulēm", ir arī grāmatai, kurā apkopojāt tēva rakstīto. Vai valodu gēns attīstījies, nokļūstot ASV vēl padomju laikā?

Man tas ir bijis kopš bērna kājas. Vienmēr ir fascinējusi valoda un tas, ko valodā var – un arī nevar – izdarīt. Man ir gribējies runāt vai vismaz lasīt visās iespējamajās valodās, kādās tik var. Vienmēr ir arī gribējies dalīties ar to, ko izlasu. Pārtulkot un interpretēt lietas. Trīspadsmit gadu vecumā, padomju laikā, man bija fantāzija, ka man būs vīrs francūzis un es viņam stāstīšu par to, kā te pie mums izskatās, tiesa, angliski. Beigu beigās fantāzija savā ziņā piepildījusies – vīrs ir cittautietis, amerikānis, bet ikdienā es nodarbojos ar valodām. Reizē man vienmēr ir bijusi sajūta, ka ar vienu dzīvi nepietiek. Labu laiku darbojos žurnālistikā – arī tā, tāpat kā tulkošana, ir ielīšana citu galvās un citu pasauļu pazīšana. Vienmēr paliek atvērts jautājums, kādas ir manas tiesības to darīt. Piemēram, amerikāņu dzejniece Amanda Gormena, kura piedalījās prezidenta Baidena inaugurācijā, – vai vismaz viņas aģente, – 

pieprasīja, ka viņu atdzejot drīkst tikai melnā sieviete – tikai tad tas būs autentiski. Tas nozīmē – tu nedrīksti ielauzties teritorijā, kuru nepazīsti. 

Ja piemērojam šādus kritērijus, tad, protams, jāvaicā, kā varu atļauties tulkot divdesmit piecus gadus vecu Veidenbaumu. (Smejas.) Bet ir tik interesanti paciemoties citā dvēselē!

Pēc ilgāka dzīves posma ASV amerikāņu valoda jums nav kļuvusi par domāšanas valodu?

Dzīvojot Amerikā, pienāca brīdis, kad bija sajūta, ka ir jāizšķiras, vai amerikāņu valoda kļūs par manu vienīgo un galveno valodu, vai man ir jāķepurojas tam pretī un jāsaglabā latviešu valoda par katru cenu. Izšķīros par pēdējo. Pārtraucu rakstīt dienasgrāmatu angliski, gandrīz ar varu spiedu sevi izteikties latviski. Uzmeklēju Denverā latviešu draugus, kas no drošības viedokļa nebija sevišķi gudri, jo tēva statusa dēļ bija jāslēpj sakari ar latviešiem un pašai jāizliekas par Krievijā skolā gājušu vācieti. Man liekas ļoti interesanti, ka mūsdienu jaunākā paaudze runā, astotdaļu vai pat vairāk vārdu sakot labākā vai sliktākā angļu valodā, un dara visu to, ko es apzināti ravēju no sevis ārā.

 Es gribu, lai latviešu valoda plūst! 

Jaunie dzejnieki man jautā – ja esmu ilgi dzīvojusi ārpusē, kāpēc man esot tik laba latviešu valoda. Atbilde vienkārša – tāpēc, ka tu piepūlies, jo tas nenāk pats no sevis. Arī mana meita tagad, studējot Amerikā, ļoti uztraucas, ka varētu sākt runāt latviski ar akcentu. Man par lielu prieku viņa saka, ka viņai pietrūkst Latvijas un latviešu valodas un ka viņa netaisās palikt uz mūžiem Amerikā, lai arī uzaugusi, runājot divās valodās – tēvs ar viņu runāja tikai angliski, es – tikai latviski.

Piekrītat tam, ka angļu valoda, līdzīgi kā savulaik krievu, apdraudētu latviešu valodu?

Nezinu, vai tas ir apdraudējums. Sliecos domāt, ka tas nāks un aizies kā tāda mode, un nebūs tā, ka pēkšņi te visi runās angliski. Kamēr būs cilvēki, kas raksta latviski, un skolās jārunā latviski, latviešu valoda dzīvos. Jautājums ir vienkārši par cilvēka izglītotības līmeni. Bērnībā man mamma ļoti piesējās par jebkuru sētā uzlasītu rusicismu manā valodā. Valoda ietekmē domāšanu.

Ne velti ukraiņi ne tikai atsakās runāt krievu valodā, bet atsakās arī no krievu kultūras.

Tas viss ir ļoti saprotami, kaut domāju, ka nez vai tas būs mūžīgi. Kopš sākās karš, un tas sākas jau 2014. gadā, man ir daudz bijis jādomā par manu tēvu. Par to, ko viņš savā laikā teica par krievu kultūru, norādot uz tās impērisko dabu. Viņš bija studējis Maskavā, iepazinis to līdz mielēm, un tieši tas arī bija viņu noskaņojis ne vien pret padomju režīmu, bet pret krievu kultūru vispār. Ciktāl šajā domāšanā var aiziet, un vai Čaikovskim ir vai nav impēriska domāšana, par to var strīdēties, bet nevar nosodīt ukraiņus, kuri kādu laiku negribēs dzirdēt Čaikovski.

Ieva Lešinska.

Foto: Karīna Miezāja / Latvijas Mediji

Piešķirot jums LALIGABA speciālo balvu, īpaši atzīmēts, ka latviešu literatūras tulkotāji, atdzejotāji citās valodās ir par maz godināti un būtu vajadzīga atsevišķa balva tieši viņiem.

Protams, cilvēki, kuri gadu gadiem tulko uz citām valodām, netiek tā īsti novērtēti. Parasti novērtē tikai tad, ja kāds no citas valsts ir kaut ko iztulkojis, – tad tas tiek uztverts kā kaut kas īpašs un godināts, kamēr vietējie paliek ēnā. Es tulkoju visu laiku – dzejniekiem, komponistiem, daudziem un dažādiem cilvēkiem – un, protams, priecājos, ka mans darbs ir novērtēts. Mazliet pārsteidz tas, ka cilvēkiem acīmredzot patīk "mans" Veidenbaums. Pēc Čaka atdzejojuma es neko tādu nepieredzēju. Jau no paša sākuma, kad Veidenbauma dzejas grāmata tikko iznāca, cilvēki teica, ka Veidenbaumu redzot pavisam citām acīm – esot parādījusies jauna dimensija. Milzu prieks, ja tas tā ir! Kāda no ekspertu komisijas loceklēm preses konferencē teica, ka Veidenbaums izklausoties teju pēc repera. Un tas ir forši! Netulkoju 19. gadsimta angļu valodā, jo tas nebūs "mūsu" Veidenbaums, kuru kaut kā saprot daudzās paaudzes, kas nākušas pēc viņa.

Var teikt, ka mūsdienīgojāt Veidenbaumu?

Savā ziņā – jā. Tā, protams, ir interpretācija – tāpat kā jebkurš tulkojums galu galā ir interpretācija. 

Gan mūzikā, gan literatūrā interpretācija nozīmē darba atskaņošanu jaunā veidā. Protams, tulkojot es domāju par iespējamo lasītāju. Tāpēc arī nerakstu vecišķā valodā. 

Man gribas, lai lasītāji sajūt šo autoru tā, kā viņu sajūt šeit. Veidenbaums ir mūžam jauns! Visas "Pērkona" dziesmas ar Veidenbauma tekstiem joprojām uzrunā cilvēkus, un man gribas, lai viņu tā arī uztver, nevis kā kaut kādu marginālu autoru. Veidenbaums nav nekāds Roberts Braunings vai Džeralds Manlijs Hopkinss, bet varbūt viņš patiks angliski runājošajiem jaunajiem cilvēkiem.

Raimonds Ķirķis, Veidenbauma bilingvālās dzejas izlases sastādītājs, nodēvējis Veidenbaumu par pašsaprotamāko dzejnieku, kurš rakstījis "zemnieku valodā". Kā pārnest citā kultūrā veidenbaumiskumu – minēto zemnieku valodu, viņa ironiju…

Tas jāvaicā angliski lasošajiem, vai tas ir pārnesies vai nav. Protams, cenšos to pārnest ar visiem iespējamajiem līdzekļiem, kas ir manā rīcībā. Par "zemnieku" valodu runājot – tā katrā ziņā nav ne amerikāņu fermeru, ne angļu lauksaimnieku angļu valoda. Neesmu pat īsti pārliecināta par šo zemnieciskumu – es Veidenbaumā vairāk redzēju studentu. Viņš tomēr bija ļoti izglītots un ļoti apdāvināts cilvēks.

Tikmēr jautājums, kā mūsu literatūras tulkojumi sasniedz lasītāju aiz Latvijas robežām, arvien ir gana sarežģīts un nepārskatāms, lielā mērā izdevniecību ziņā.

No vienas puses, izdot Latvijā angliski ir savā ziņā bezjēdzīgi, jo šīs grāmatas vienkārši neaiziet līdz to auditorijai. No otras puses – tas ir jādara! Šobrīd esam pārcēlušies no liela dzīvokļa uz mazu dzīvokli Rīgas centrā, un vairākus mēnešus esmu pavadījusi, šķirojot gan savas, gan mammas grāmatas, no kurām daļa aizgāja uz grāmatnīcu "Robert’s Books". Tajā tūristi interesējoties par latviešu literatūru angliski, bet tādu ir tik maz. Pati zinu, kā tas ir, kad aizbrauc uz kādu zemi un meklē tās literatūru, tulkotu tev saprotamā valodā, bet nekā nav.

LALIGABA balvai šogad nominēts vēl viens jūsu tulkojums – Tomasa Stērnsa Eliota "Dzejas izlase" (atdzejojis arī Kārlis Vērdiņš un Vizma Belševica). Pasaules literatūras lielais vārds T. S. Eliots Latvijai līdz tam kaut kā ir gājis garām un neko daudz par viņu nezinām.

Trimdā viņš ir nedaudz tulkots, bet jāatzīst, ka modernisma literatūra latviski ir tulkota maz. Tā ir literatūra, kas mani ļoti aizrauj gan jaunībā, gan tagad. 

Padomju ērā modernisti ideoloģiski nebija pieņemami, tāpēc viņiem tagad jāiedzīvojas te ar tādu nokavēšanos. 

Un otra lieta – Eliotu nav vienkārši atdzejot. Ir jāsavāc zināma veida bagāža. Viņa dzejā ir daudzi gadsimti, slāņi, kuros jāorientējas, lai saprastu, kāpēc tā un ne citādi. Atdzejot Eliotu vai Paundu, vai tulkot "Ulisu" ir arī izziņas process, kas man ļoti patīk. Tu lien iekšā visādās lietās un vietās, ko neesi zinājis – tas ir ļoti aizraujoši.

Kas šobrīd ir uz jūsu tulkotājas rakstāmgalda?

Nupat bija jāraksta recenzija par ģeniālā ukraiņu dzejnieka Serhija Žadana (1974) pirmo dzejas izlasi latviski ("Harkivas dinamo", 2023, "Orbīta", atdzejojuši Ingmāra Balode, Jānis Elsbergs, Māra Poļakova un Māris Salējs). Viņš ir patiešām fantastisks dzejnieks, multimediju mākslinieks, grupas "Žadans un suņi" ("Жадан і собаки") dalībnieks un cilvēks, kurš daudz dara savas Harkivas un visas Ukrainas labā. Kādreiz viņš bija krieviski runājošs harkivietis, bet tad pārgāja tikai uz ukraiņu valodu. Viens veids man, kā mēģinu tikt galā ar karu, bija 2022. gada martā sākt mācīties ukraiņu valodu. Burties cauri Žadana grāmatām ir kaifs – gan baudīt dzejnieka valodu, gan konstatēt, ka atdzejojumi latviski ir izcili. Varu tikai ieteikt ikvienam iepazīt šo dzejnieku. Bet, ja par to, kas uz mana rakstāmgalda – tas ir Džoisa "Uliss", ar ko gribu tikt galā.