"Visvairāk mani iedvesmo daba – mežs, agrie rīti vai vēlie vakari, zvaigžņotas debesis, mēness, upes. Manos dzejoļos bieži ir minēta rasa, migla, sniegs, ūdeņi. Reizēm iedvesmo arī cilvēki vai kāda izlasīta grāmata, neparasts notikums ikdienā," stāsta dzejniece Rasma Svikle (īstajā vārdā Rasma Svikle-Popova).

Rasmas dzimtā puse ir Preiļu pagasts, bet šobrīd viņa dzīvo Līvānu novada Turku pagastā. Absolvējusi Preiļu 1. pamatskolu, Jāņa Eglīša Preiļu Valsts ģimnāziju. Daugavpils Universitātē studējusi psiholoģiju un latviešu filoloģiju, maģistrantūrā – izglītības zinātni ar kvalifikāciju divās profesijās – karjeras konsultants un jaunatnes lietu speciālists. Ir strādājusi Daugavpils Būvniecības tehnikumā. Kā stāsta Rasma, šobrīd viņas darba ikdiena ir ļoti daudzveidīga – par pedagoģi karjeras konsultanti viņa strādā četrās Līvānu novada skolās – Jersikas pamatskolā, Līvānu pamatskolā, Rožupes pamatskolā un Jaunsilavas pamatskolā. "Rožupes pamatskolā esmu arī direktores vietniece, vadu latgaliešu rakstu valodas pulciņu un koordinēju KIVA antibulinga programmas īstenošanu. Jersikas pamatskolā mācu teātra mākslu, vadu teātra pulciņu un vedu skolēnus latgaliešu valodas pasaulē," saka Rasma.

Dzeju Rasma raksta jau no 2006. gada. "Skolas laikā rakstīju fantāzijas stāstus, kuros atdzīvināju Lietus vīriņu, bizbizmārīšu ģimeni un citas dzīvās radības. Arī tagad šo to uzrakstu prozā, bet nekad to neesmu publicējusi. Varbūt vēl nav īstais brīdis..." stāsta jaunā autore. Kā pirmo savu nopietno literāro darbu, kas izskanēja publiski, viņa min dzejoli "Lūgums". "Tas tika rakstīts radošajam konkursam "Šodienas cilvēka bērna lūgšana" un bija veltīts Jāņa Klīdzēja 95 gadu jubilejai 2009. gadā," atceras Rasma.

Jaunās autores dzejoļi – latviski un latgaliski – sākotnēji publicēti portālā "draugiem.lv", vēlāk – latgaliešu kultūras ziņu portālā "lakuga.lv", laikrakstā "Vietējā Latgales Avīze", žurnālā "Literatūra. Teātris. Kino", vairākos Daugavpils dzejas krājumos "Dzejas dienas", divos kopkrājumos "Baltais klusums" un "Dejas pusnaktī". Divas reizes piedalījusies dzejas slamā "Rogovkys dzejis voga".

"2019. gadā tika izlolota mana pirmā autorgrāmata "Pārtapšana", kurā publicēti dzejoļi, sākot no rakstīšanas pirmsākumiem līdz pat izdošanas gadam," saka autore. Grāmata prezentācijas svētkus piedzīvoja ļoti zīmīgā laikā – 2020. gada 14. februārī – dzejnieces dzimšanas dienā un brīdi pirms pandēmijas sākuma. "Šī grāmata ir kaut kas ļoti īpašs. Tā bija liela apņemšanās un nopietns lēmums. Grāmatas noformējumā izmantota mana fotografētā bilde. Ilgi prātoju, kas varētu atspoguļot pārtapšanas procesu, un sapratu, ka tās ir smilgas un saulriets. Zāle izdīgst, aug, izdzen smilgas, tās uzzied, pārzied, nokalst, izkaisās sēkliņas, un viss sākas no jauna. Pārtapšana," teic Rasma, piebilstot: "Domāju par otro dzejas krājumu, bet neuzspiežu tam laika zīmogu. Kad nāks, tad atnāks. Gribētos tajā apvienot abas manas mīļākās nodarbes – dzeju un fotogrāfiju."

– Tu esi skolotāja un karjeras konsultante. Kas, tavuprāt, būtu jādara, lai veicinātu skolēnu lasītprasmi un arī lasītprieku?

R. Svikle: – Galvenais ir neuzspiest šo lasīšanas procesu un lasāmās grāmatas. Tas radīs tikai pretreakciju. Lasītprieku noteikti veicina skaisti noformētas grāmatas, sarunas par grāmatām. Katru gadu visas četras skolas, kurās strādāju, cenšos iesaistīt projektā "Baltu literatūras nedēļa", jo no studiju laikiem ir izveidojušies labi kontakti ar Vītauta Dižā Universitātes Letonikas centru. Joprojām atceros, kā šī projekta aktivitātes laikā bērni ar lielu aizrautību lasīja un šķirstīja Monikas Vaicenavičienes grāmatu "Kas ir upe?". Tā ir ļoti skaisti noformēta grāmata cietos vākos. Tā piesaista uzmanību, ieinteresē, gribas paņemt to rokās, aptaustīt un, protams, arī izlasīt.

Tas nav viegli, bet ir svarīgi sameklēt grāmatu, kas bērnu vai jaunieti piesaista, reizēm varbūt par šo grāmatu ir jāpastāsta, tātad – vispirms jāizlasa pašam vecākam vai skolotājam. Tā bija ar Kotrīnas Zīles grāmatu "Samainītais", kuru pati izlasīju pirms "Baltu literatūras nedēļas" un tad par to stāstīju skolēniem. Bija audzēkņi, kurus ieinteresēju, un viņi pat teica "Skolotāj, ejiet, nododiet grāmatu bibliotēkā, lai es varu izņemt un izlasīt!".

– Tava sirdslieta ir arī fotografēšana. Pastāsti, kurš tavs notvertais fotomirklis visspilgtāk raksturo martu?

– Man uzreiz prātā nāk pagājušajā gadā noķertais mirklis, kurā strazds pie būrīša čivina un vicina spārnus, it kā teiktu "Sveiks, pavasari!".

– Esi teikusi, ka rudens ir tas gadalaiks, kad tev visvairāk top dzejoļi. Kā ir ar pavasari – kas tev top šajā laikā?

– Pavasarī parasti ir daudz dažādu citu darbiņu, tad tie dzejoļi ne vienmēr grib rakstīties, bet reizēm ir tā – aizej uz mežu, saelpojies pavasara gaisu, un atnāk kaut kas tāds viegls, skaists par pavasari, kurš tomēr uzveic ziemu gan dabā, gan cilvēkos. Bet vispār pavasarī man visvairāk top stādiņi – sēju papriku, tomātus un citus labumus dārzam un siltumnīcai. Nevaru iedomāties pavasari bez šīs nodarbes. Un reizēm arī kāds dzejolis atnāk.

"Kultūrzīmju" lasītājiem piedāvājam ielūkoties Rasmas Svikles jaunākajos dzejoļos.

***

tie

kurus vairs

neredzējām

sadevās rokās

sakļāvās migla

 

trīs pīlādži

ceļa malā

galvenie sargi

 

krusts

pirkstu galos

migla pāri

dvēseles rudens

nosargāts

*** 

tava uguns

ir meli

pelnos nedeg

pat ogles

 

cīruļputenis

vētra

lietus

 

viss aizskalots

pavasaris mūsos

tīrs

 

*** 

manī plyust upe

salau? ladu

plyudi pierkstu golūs

 

*** 

izlieku lamatas

vārdiem

atņemu tumsai

zvaigznes

izkaisu pļavā

pilns jāņtārpiņu

 

pie Jāņu ugunskura

kur lietus

satiek ādu

papardes uzzied

vai novīst

meitas vainagā

 

meža ielokā

gaisma uzvar

tumsu

klusums uzvar

laiku

uz vienu mirkli

tas apstājas

Izvēlies savu soctīklu platformu, lai sekotu LASI.LV: Facebook, Twitter, Draugiem vai arī Instagram. Pievienojies mūsu lasītāju pulkam, lai saņemtu īpaši tev atlasītu noderīgu, praktisku un aktuālu saturu.