Ardievu, krietno kareivi! Gunārs Placēns (31.08.1927. – 30.11.2024.)

Andrejdienas rīts uzausa ar skumju ziņu, ka mūžībā devies ilggadējais Dailes teātra aktieris Gunārs Placēns. Vairāk nekā simtčetrdesmit lomām bagāto aktiera mūžu nelielā atmiņu skicē nav iespējams izstāstīt.

Plašu ieskatu viņa radošajā darbībā, kas septiņdesmit gadus bijusi saistīta ar Dailes teātri, var gūt Nacionālajā enciklopēdijā. Tā novērtēta ar IV šķiras Triju Zvaigžņu ordeni (2011) un "Spēlmaņu nakts" balvu par mūža ieguldījumu (2018), kuru saņemot teicis: "Savas lomas es spēlēju kā traģēdiju! Raudāju pa īstam!"

Lai gan Gunārs Placēns spēlējis dažādas lomas, Latvijas teātra vēsturē un skatītāju sirdīs viņš paliks kā izcils komiķis – neatkārtojamais kareivis Jozefs Šveiks, smieklīgais Žanis Vieplis, kas tandēmā ar Edgara Liepiņa atveidoto Hugo Diegu brauca muzicēt uz Pampāļiem, un bērni noteikti atcerēsies Mēnestiņu un omulīgo Rūķi Čammu. Viņš tēlojis arī latviešu teātra tēvu Ādolfu Alunānu un tādus pasaulslavenus personāžus kā Šerloka Holmsa līdzgaitnieku, doktoru Vatsonu un donam Kihotam uzticamo Sančo Pansu, bijis Edgars Blaumaņa "Ugunī" un Krustiņš "Pazudušajā dēlā".

"Vienmēr jādara viss ar sirdi un dvēseli. Skatītājs vienu un to pašu izrādi parasti skatās tikai vienreiz. 

Es diezgan lēnām ieeju lomā, toties, ja ko labu esmu atradis, tad tas ir kā ķeksis baļķī," 

reiz kādā intervijā teicis Gunārs Placēns. "Mani pašu uz skatuves sasmīdināt nevar! Bet vislielākais gandarījums ir tad, kad ir pilna zāle skatītāju un tas, ko tu dari, viņiem ļoti patīk."

No bitēm līdz skatuvei

Gunāru Placēnu pilnā mērā var saukt par īstu lauku puiku, skatuves mākslinieku, kurš nācis no tautas. Viņš dzimis tagadējā Madonas novada Sausnējas pagastā, pēc sešklasīgās pamatskolas beigšanas mācījies Vestienas lauksaimniecības un lopkopības skolā, vēlāk Vecbebru biškopības un dārzkopības tehnikumā, iegūstot biškopja agronoma diplomu (1947). Gunāra tēvs un mamma spēlējuši vietējā pašdarbības teātrī, un arī dēls aktīvi piedalījies izrādēs gan skolas, gan tehnikuma laikā. Laikam jau tobrīd Gunārs bija saslimis ar teātri, jo savā profesijā nenostrādāja nevienu dienu un iestājās Latvijas Teātra un horeogrāfijas vidusskolā, vēlākajā Teātra institūtā. To viņš pabeidza 1951. gadā un sāka strādāt Dailes teātrī, kuram palika uzticīgs visu mūžu.

Džentlmenis un kārtības mīlētājs

"Ar Gunāru teātrī esmu bijusi kopš jaunības – vairāk nekā sešdesmit gadus. Sākumā daudz spēlējām kopā komēdijās. Viņš bija dabas dots talants. Ārkārtīgi gaišs un optimistisks cilvēks, bezgala labsirdīgs ar brīnišķīgu, patiesi džentlmenisku attieksmi pret sievietēm," atceras aktrise Ilze Vazdika, Gunāra Placēna partnere Ērika Hānberga lugās.

"Izrādē "Ērtas dzīvošanas mirklīši", jau būdams cienījamā vecumā, Gunārs vēl kāpa uz krēsla, lai deklamētu Blaumaņa "Tālavas taurētāju", un es ar sirds trīcēšanu domāju, kaut nu viss labi beigtos. Zinot, kā mums vecumdienās iet ar kustībām, tas no viņa puses bija vareni! Darbs Dailes teātrī bija Gunāra godprātīgā mūža piepildījums. Bez ierunām viņš ir viens no mūsu teātra leģendām."

"Gunārs bija liels kārtības mīlētājs, vienmēr ļoti precīzs. Kad vēl dzīvoju Purvciemā, pēc Hānberga lugas "Pirmā grēka līcis" izrādēm viņš savā mašīnā mūs ar Ventu Vecumnieci veda mājās," atminas Gunāra Placēna teātra kolēģe, aktrise Olga Dreģe.

"Viņš bija vienreizējs ar savu humoru, smiekliem un komiķa attieksmi pret pasauli, taču vienlaikus arī ļoti dziļš cilvēks. Praktiķis. Mašīnā viņam vienmēr līdzi bija lāpsta, ar ko vajadzības gadījumā izrakt sniegu."

Olga Dreģe atzīst, ka Gunārs bijis brīnišķīgs partneris uz skatuves, viens no pēdējiem Smiļģa komandā, kas nu pēc krietni padarīta darba devies smīdināt ļaudis debesu teātrī. Sākumā Šveika lomā Gunārs Placēns dublējies ar Eduardu Pāvulu, kurš, kritiķuprāt, arī nav bijis slikts Šveiks, taču laika gaitā Gunārs viņu pārtrumpojis ar savu naivitāti, tiešumu, simpātisko ārieni un fiziskajām dotībām.

"Gunārs bija ļoti uzmanīgs, sirsnīgs un atvērts pret kolēģiem. Viņš vienmēr atcerējās un apsveica visus dzimšanas dienās. Arī pedantisks. Ejot pa teātra koridoru, viņš pukojās, ja kāds bija atstājis durvis vaļā, un allaž tās aizvēra. Tāpat kā Ēvaldam Valteram, arī Gunāram bija sava dzīves filozofija un iekšējais miers. Ļoti emocionālus notikumus viņš neuztvēra tik emocionāli, lai tie grautu viņu pašu, un raudzījās uz tiem mazliet filozofiski un distancēti. Gunāram patika elegance un sakārtotība. Uz visām pirmizrādēm un viesībām viņš ieradās eleganti saposies," atmiņās dalās aktrise Lidija Pupure, atklājot, ka pat pēdējos gados, kad Gunāram Placēnam vairs nevajadzēja nākt uz teātri, viņš nekad nav aizmirsis kolēģiem piezvanīt un apsveikt.

Teātris nav visa dzīve!

Nevienam Dailes teātra kolēģim nav bijis noslēpums, ka Gunāram Placēnam patīk daba un darbošanās savā dārzā Zvejniekciema "Pekstiņos". Tur savulaik viņš siltumnīcā izaudzējis tik brangu tomātu un gurķu ražu, ka lielāko daļu nācies atdot radiniekiem uz laukiem, kuriem daudz mājlopu. Bijuši arī trīs bišu stropi, neskatoties uz to, ka dzīvesbiedrei alerģija pret medus nesējām. Vēl deviņdesmit gadu vecumā viņš pats rāpies uz mājas jumta tīrīt ūdens notekcaurules, zāģējis kokus, krāvis malku un pārstādījis puķes.

Kas palīdzējis nodzīvot tik garu un bagātu mūžu? "Pozitīvisms!" kādā intervijā minējusi aktiera sieva Ruta Bāgante. 

"Domāt gaišas domas! Nelaist sevī negācijas! Gunārs neskatījās televīzijā šaušanas un bojevikus. Viņam patika dokumentālās filmas. Ikdienā sekoja līdzi aktuālākajām ziņām un kultūras raidījumiem un īpaši bija iecienījis LTV1 raidījumu "Veiksme. Intuīcija. Prāts"." Iecienīta nodarbe abiem laulātajiem bijusi krustvārdu mīklu minēšana. Gunārs reiz spēlējis šahu pat ar kādreizējo pasaules čempionu Mihailu Tālu un labprāt būtu uzspēlējis šo spēli arī mājās, ja vien sieva to prastu.

Komiķis līdz pēdējai vīlītei

Diemžēl man nav bijusi laime intervēt Gunāru Placēnu, taču vislabāk par savu komiķa meistarību viņš ir pateicis intervijā teātra kritiķei Undīnei Adamaitei. "Ir tādas lugas, it sevišķi komēdijas, kur kaut ko var pielikt klāt. Man tā ir bijis, ka pielieku klāt kādu teikumiņu, skatos – skatītāji to neņem pretī. Tad es sviežu projām – neder! Tas viss ir smalki jāregulē kā uz decimālsvariem. Aktierim tomēr arī ir jābūt savas lomas režisoram."

"Gunārs bija apaļš un mīļš. Pat tad, kad viņš spēlēja kādu briesmīgu, niknu personu, kas ārdījās, kliedza, mētājās rokām pa gaisu, ar uzlīmētām lielām, melnām kārpām uz zilgansarkanā deguna, viņš bija mīļš un apaļš. Kad es vēl biju dons Kihots un Gunārs – Sančo Pansa, viņa stumtajos ratiņos es pirmo reizi mūžā biju pilnīgā drošībā, ka nekad netikšu atstāts uz ielas stūra vienatnē ar briesmīgo pasauli," reiz teicis aktieris Juris Strenga. "Bet es vienmēr domāju, lai tikai tie ratiņi ar donu Kihotu kaut kur neaizķertos," tā to smiedamies komentējis Gunārs.

Gunnars Treimanis, rakstot grāmatu par Gunāru Placēnu "No Šveika līdz Viņa Majestātei ķeizaram Francim Jozefam I", esot saskaitījis viņam divdesmit četras dažādas acu izteiksmes – katrai lomai citādu. Piemēram, "Šveikā" – teju sudraba nokrāsas acis, kas spēj raudzīties gandrīz līdz cilvēka dvēseles dziļumiem, tad vēl "tuvredzīgu kurmja skatienu", "acis, kas spīdējušas kā zebiekstei" un tādas, kas rādījušas "traku jautrību". Tāda pati kartotēka izveidota arī par aktiera stāju, gaitu, mīmiku.

Uz šādu novērtējumu Gunārs Placēns atbildējis: "Loma pati par sevi rada manas izpausmes uz skatuves. Ne jau speciāli es acis tā veidoju vai darinu. Bet lomā tās acis parādās. Man ir jāredz acis cilvēkam, ar kuru es runāju. Tādēļ man nepatīk cilvēki ar saulesbrillēm."

Režisors Kārlis Auškāps Gunāru Placēnu ierindojis pasaules dižāko komiķu pulkā kopā ar Basteru Kītonu, Čārliju Čaplinu, Luiju de Finesu, Rovanu Atkinsonu, Luiju Šmitu un citiem savulaik nepārspējamiem komēdiju meistariem. Nedaudz lempīgie un vientiesīgie, pļāpīgie, zibeņzellīgie un lādzīgie vīri, kuru šķietamā vientiesība kādā brīdī plīst kā ziepju burbuļi, visi tikuši sabāzti maisā – tāda bijusi lieliskā aktiera Gunāra Placēna firmas zīme.

Lai gaišs ceļš mūžībā, krietno kareivi Šveik!