25. novembrī Jaunā Rīgas teātra (JRT) Jaunajā zālē pirmizrādi piedzīvos "Ābeļziedi upē" – režisora Alvja Hermaņa veidots leģendārās filmas "Ābols upē" turpinājums teātra valodā. Filmas varonis Janka atgriežas stāstā par Zaķusalu, un Ivars Kalniņš atgriežas uz JRT skatuves.
Režisors Alvis Hermanis stāsta par izrādes ieceri: "Stāsts par "latviešu Atlantīdu" mums ir metafora daudzos līmeņos. Gan par cilvēka dzīves amplitūdu – jo mūsu Janka pēc 50 gadiem atgriežas jaunības "noziegumu" vietā –, gan par mazo Latvijas modeli, kur kādreiz kūsāja neticami pilna dzīve. Bet tā tika upurēta, lai tās vietā uzslietu divus torņus, kas tagad simbolizē oficiālo versiju par to, kas notiek vidējā latvieša smadzenēs. Varbūt tieši šeit ir īstā maģiskā vieta, kur sākt būvēt ideālo nākotnes Latviju – to, kurā dzīvos drosmīgi cilvēki, kuru fantāzija un labie nodomi spēs pārsteigt pat viņus pašus?"
Spēlfilmā "Ābols upē", kas uz ekrāniem iznāca 1974. gadā, režisors Aivars Freimanis un operators Dāvis Sīmanis savienoja dokumentālās un aktierfilmas veidošanas paņēmienus. Filma stāsta par Zaķusalu – veco laiku dzīves modeļa saliņu – strauji augošās urbānās Rīgas vidū. Tomēr apkārt bangojošā industrializācija nenovēršami ielauzās arī šeit. Kad Zaķusalā tiek nolemts būvēt televīzijas kompleksu, visi salas iemītnieki tiek pārvietoti uz Rīgas dzīvokļiem un Zaķusalas dzīve tiek nošķūrēta ar buldozeriem.
Izrāde "Ābeļziedi upē" ir veidota, klausoties Zaķusalas kādreizējo iedzīvotāju atmiņās, skatoties senajās fotogrāfijās, atsaucot atmiņā leģendas un teikas. Un turpina Aivara Freimaņa filmas "Ābols upē" poētiski lakonisko stāstījuma veidu, tikai jau citā laikā – šodien, Jankas lomas atveidotājam aktierim Ivaram Kalniņam Zaķusalā satiekot Meitenes lomas atveidotāju aktrisi Agati Kristu.
Ivar, jūsu atgriešanos uz skatuves vispirms nupat, oktobrī, pieredzējām Ulda Stabulnieka astoņdesmitajai dzimšanas dienai veltītajā koncertā Nacionālajā teātrī "Dievišķās nejaušības".
I. Kalniņš: Atgriešanos? Uz skatuves ar izrādēm un koncertiem esmu visu šo laiku, kopš vairāk nekā divdesmit gadus sadarbojos ar ukraiņu producentiem. No Ukrainas tagad izbraukuši vairāk nekā desmit miljoni cilvēku, un arī no Krievijas pamukusi tā publika, kas ir pret karu, apmēram tikpat daudz. Viņiem spēlējam gan Eiropā, gan Amerikā, Kanādā un Austrālijā.
Koncertā "Dievišķās nejaušības" jūs dziedat "Balādi par klaunu"… Paša vai režisores Marijas Bērziņas izvēle?
Kad septiņdesmito gadu sākumā pabeidzu Latvijas Valsts konservatoriju un spēru pirmos soļus uz Dailes teātra skatuves Lāčplēša ielā 25, viens no diplomdarbiem bija izrāde "Orfejs". Tajā skanēja vienpadsmit tobrīd jaunā komponista Ulda Stabulnieka dziesmas ar Pētera Zirnīša dzeju. Un visas šīs vienpadsmit dziesmas nāk man līdzi joprojām, kaut pagājuši jau piecdesmit gadi. Koncertā "Dievišķās nejaušības" izskan trīs no tām – divas dziedu es un vienu Nacionālā teātra aktieris Raimonds Celms. Viņa dziedātā "Pērkons nāk un iesper lielā liepā" savulaik bija īsts radio hits.
-12.9 °C
