3.3 °C
Kad no teātra skatuves skan "Jāņu vakars", "Lauztās priedes" vai "Mēness starus stīgo", Dziesmu svētku klasikas repertuāra iespaids uz skatītājiem ir tik spēcīgs, ka viņi aplaudē, uz brīdi aizmirstot pat par izrādes vēstījumu.
Valtera Sīļa režisētajā izrādē "Tēvs Klusums" Liepājas teātrī šīs dziesmas izpilda koris "Laiks", tā priekšā kā ikoniska diriģenta figūra nostājies aktieris Ģirts Krūmiņš ar savām garajām rokām bur šo brīnumu. Šai izrādē gan viņš ir nevis Diriģents, bet gan Tēvs. Tapusī luga ir daļēji autobiogrāfiska, Rasa Bugavičute Pēce stāsta par savu nenotikušo satikšanos ar tēvu.
Ģirtam Krūmiņam izcili padodas nospēlēt cilvēciski siltu personību, viņa harisma un dziļā ieinteresētība mūzikā ir tik patiesa, ka grūti viņā ieraudzīt slikto tēlu. Ja ne aktrises Agneses Jēkabsones atveidotā ārlaulības meita, kura izrādes sākumā sēž vienā no pirmajām rindām ar puķēm rokās. Viņa ir ieradusies uz Tēva godināšanu jubilejā, satraukumā un aizvainojumā viņas balss stāstījumā reizēm kļūst griezīga. Viņa baidās būt pārāk redzama, izsaukt apkārtējos neizpratni. Līdz brīdim, kad saprot, ka uztraukumam nav pamata, tēva pasaulē viņa ir pilnīgi neredzama. Tēvs, tas pats, kurš ir cilvēciski silts un liela mēroga personība attiecībās ar koristiem, vienlaikus sirgst ar ko autismam līdzīgu tēva – meitas attiecību jomā. Viņš nedzird. Meitas balss skan kaut kur zālē, bet to pāršalc koris, godināšanas reizēs piekoptās cildās tradīcijas.
Koris kā metafora šai izrādē izvēlēts ļoti precīzi, Dziesmu svētku rituālā diriģents vienmēr ir Varonis, un mirstīgajiem tam tuvināties nav paredzēts. Mūsdienās, kad dzeltenajā presē sabiedrībā atpazīstamo personību dzīve ir kā uz delnas, personīgi mani vienmēr ir pārsteidzis, ka varoņkārtā iecelto cūcības personīgajā dzīvē, nerūpēšanās par bērniem vai vecākiem, ne druskas nenoskrāpē viņu varoņu reputāciju.
Pavisam drīz iznāks Andras Manfeldes romāns "Kosmonautu iela". Tas ir rakstnieces stāsts par to, cik ļoti bērnības vide, pirmais priekšstats par pasauli un attiecības ar vecākiem ietekmē mūsu dzīvi. Arī Manfelde tēvu satika jau pieaugušā vecumā. Ja savu tēvu neesi pazinusi, jāierēķina laiks, lai ar šo nenotikšanu tiktu galā, viņa saka intervijā. Man ir bijusi iespēja ieskatīties romāna fragmentā, tajā bija stāsts par padomjlaika skolās obligātajām militārās mācības stundām, bailēm no atombumbas un gāzmaskām. Andras Manfeldes stāsts par tēvu ir vēstījums par laikmetu, piedzīvoto baiļu un nabadzības necilvēcīgo vidi. Mēs bijām pamesti novārtā, Manfelde saka televīzijas intervijā "Kultūrdevai". Cilvēciskas attiecības nebija svarīgas. Mēs sevi bijām pametuši novārtā.
Izrādē "Tēvs Klusums" man pietrūka meitas – tēva stāsta no vīrieša skatpunkta. Iespējams, tāds meklējams Elmāra Seņkova izrādē "Par tēviem", kas pirms pieciem gadiem tapa Nacionālajā teātrī. No abiem iepriekš minētajiem, sieviešu sarakstītajiem, darbiem šī izrāde atšķīrās ar to, ka nekādi attiecību smalkumi tajā netika risināti. Vīriešu hierarhija un draudzība garāžu kooperatīva vidē tika iedibināta klusējot, bet sāpes un fobijas izkliegtas dziesmās.
Feminisma pētnieces Janas Kukaines nesen iznākusī grāmata "Viscerālā estētika: afekti un feministiskā māksla postsociālismā" skaidro afektu teoriju. Pavisam vienkāršoti pārstāstot, šī teorija uzsver visiem labi zināmo, ka arī afektiem – mūsu sajūtām un pārdzīvojumiem – ir nozīme, tie nosaka mūsu rīcību un izvēles. Taču tā arī atklāj, ka maldīga ir personīgo pārdzīvojumu uzskatīšana par ko subjektīvu, dziļi individuālu. Mūsu pārdzīvojumus lielā mērā ietekmē arī sabiedrībā noteiktā kārtība, uzskati un vērtības. Atbilstoši piederībai rasei, kārtai, dzimumam, laikmetam dzīve mums jau ir sagatavojusi piedzīvojamo afektu komplektu. Un šai nozīmē mūsu pārdzīvojumi ir vienlaikus subjektīvi, bet arī kolektīvi.
Izrādē "Tēvs Klusums" meitai iesaka mest pie malas prozu un dramaturģiju, dzeja ir cildenāka. Dziesmu svētku kopkorim vajag jaunas dziesmas, un dziesmām vajag vārdus. Turpmāk Raimonda Tigula "Lec, saulīte" vai "Rīta un vakara dziesma" ar Rasas Bugavičutes-Pēces vārdiem Dziesmu svētkos kopkora izpildījumā man skanēs gluži citādi. Tajās ir kaut kas himnisks. Vai tā ir nenotikušas kopības buršana dziesmā?
