Lai arī lauku ainavas daudzviet joprojām rotā romantiskas sirsniņmājiņas, parasta sausā tualete ar primitīvu bedri nav ne mūsdienīgs, ne dabai draudzīgs risinājums. Patiesībā tas vienmēr ir bijis tualetes kompromisa modelis, jo sevišķi – zinot, ka pirmās kanalizācijas sistēmas pilsētās tikušas ierīkotas jau pirms daudziem tūkstošiem gadu.

Arī šobrīd centralizētā kanalizācijas sistēma ir pietiekami moderns, ekonomisks un drošs notekūdeņu aizvadīšanas veids. Diemžēl pieslēgties pilsētas kanalizācijai var tikai tad, ja centralizētās kanalizācijas līnija atrodas aptuveni 200 metru attālumā, turklāt tas nebūs par brīvu. Pieslēgšanās darbu izmaksas ietekmēs attālums, augsne, arī tas, vai netiek šķērsotas citu uzņēmumu komunikācijas. Par centralizētās kanalizācijas pakalpojumiem tiek maksāta ikmēneša maksa, kas dažādās pašvaldībās var krietni atšķirties. Toties par apkopi un citām piņķerīgām lietām šādā situācijā var nelikties ne zinis.

Lokālā kanalizācija – kādi ir varianti?

Ēkām, kas atrodas patālāk no blīvi apdzīvotām vietām, sadzīves notekūdeņu novadīšanai ir jāveido lokālā kanalizācija. Speciālisti aprēķinājuši, ka privātmājā viens cilvēks diennaktī pārtikas gatavošanai, personiskai higiēnai, tualetes apmeklēšanai, kā arī veļas un trauku mazgāšanai patērējot 60 līdz 200 litru ūdens. Ja īpašumā neuzturas pastāvīgi, notekūdeņu apjoms mēnesī ir mazāks. Piemēram, vasarnīcā notekūdeņu patēriņš, iespējams, būs tikai kādi desmit kubikmetri gadā, un tur bioloģiskās attīrīšanas iekārtas ierīkošana būs pārspīlējums. Tādā vietā pilnīgi pietiktu ar piecu kubikmetru lielu krājrezervuāru, kuru reizi gadā izsūknē. Likumsakarīgi – jo ģimenē vairāk cilvēku, jo biežāk mājā uzturas, jo lielāka tualetes tvertne jāizvēlas. Tomēr jārēķinās arī, ka situācija var mainīties, tādēļ laikus jāpadomā par rezervi.