Līdz februārim ir īstā hurmu sezona, augļi ir gatavi un sulīgi. Tos parasti ēd svaigā veidā, taču var pagatavot arī dažādas uzkodas un saldos ēdienus.

Viena veida hurmas augļi ir mīksti, ar plānu, caurspīdīgu miziņu un želejveida mīkstumu, cita veida hurma – cieta, ar biezāku, tumši oranžu miziņu un cietu, viegli brūnganu mīkstumu. Cietās šķirnes hurma ir salda, pat ja nav pilnībā gatava, bet mīksto šķirņu hurmai jāļauj nogatavoties, līdz tā kļūst mīksta, citādi, to ēdot, mutē radīsies savelkoša garša.

Hurma ir ļoti vērtīgs auglis, jo satur daudz balastvielu (šķiedrvielu), ir vērtīgs minerālvielu – nātrija, kālija, dzelzs, kalcija, fosfora un vitamīnu, galvenokārt C un B grupas – avots. Ņemot vērā, ka hurma satur diezgan daudz balastvielu, tās neļauj pārāk ātri uzsūkties augļu cukuriem, tādējādi radot balansu un nekaitējot organismam (vidējs GI – glikēmiskais indekss, zemāks kā banāniem). 100 g hurmas satur līdz 100 kcal (atkarībā no gatavības pakāpes un salduma, vidēji 70 kcal). Jo saldāka hurma, jo vairāk tajā kaloriju. Viena hurma sver no 300 līdz 500 g, tātad vienā auglī ir vismaz 210 kcal (aptuveni tikpat, cik vienā banānā – 250 kcal un tikpat lielā ābolā – 150 kcal).  

Augstā augļu cukura satura dēļ hurma nav labākā izvēle tad, ja ieturat diētu ar nolūku samazināt svaru. Bet citādi šie augļi ir labs našķis, ko var droši ēst šokolādes vai salda pudiņa vietā. Augstā ogļhidrātu (augļu cukura) satura un lielā kaloriju daudzuma dēļ hurmu nevajadzētu ēst pārmērīgi daudz. Viena līdz divas hurmas dienā sezonas laikā organismam kaitējumu neradīs, turklāt to var pagatavot kopā ar citiem augļiem. Iedvesmai - dažas receptes.