Kad Ilzei Kupčai jautāju, kura kūka piestāvētu patriotiskajam novembrim, viņa nešauboties atbild: “Sarkanais samts.” Ilzes stāsts – par pārmantotajām receptēm, par dzimtas spēku, par uzvarām dažādos konkursos, par nerimstošajām un kopību veicinošajām idejām – ir tik ļoti iedvesmojošs šajā laikā.

Mantojums

Par pirmajiem impulsiem kūku cepšanā jautāta, Ilze atceras bērnību, kad čiepusi no ledusskapja olas, lai kaut ko pagatavotu. “Šo to esmu sabojājusi, jo tolaik bija jāpievieno soda, un tad nu ar to esmu pārspīlējusi. Tāpat eksperimenti ar malkas krāsni ne vienmēr beidzās ar labu rezultātu,” atceras Ilze. Viņa lepojas, ka ir kūku cepēja ceturtajā paaudzē. 

“Rolbiskvītus cepa vecvecome. Reti kad tur bija putukrējums, pārsvarā – ievārījums. Vecmāmiņa jau cepa ar vārīto krēmu. Mamma nāk no lielas ģimenes, viņa bija tā, kas pārmantoja vecmāmiņas prasmes,” Ilze lepojas ar savu dzimtu, kurā ieplūduši visi Latvijas novadi. 

“Vecmāmiņa bija dzinulis un spēks. Pie viņas pagāja manas vasaras.” Tagad savos laukos Ilze iekopj saimniecību un cep maizi maizes krāsnī. Kopā ar mammu viņa vāra ievārījumus no pašaudzētajiem labumiem, savienojot tos visvisādās kombinācijās, un Novadu garšas balvas ir arī par šo rūpalu. 

Pēdējos gados Latvijas kvalitātes konkursos iegūtas balvas un šogad arī zelts. “Tomēr visvairāk diplomu iegūst mūsu lauku torte, pamatos recepte netiek mainīta, tikai, sekojot modes tendencēm, mainās dekorējums. Un tās nav sviesta rozes, bet vārītais krēms!” uzsver Ilze, zinot, ka daudziem lauku torte šķiet par treknu tieši dekorējuma dēļ.