Periodiskā, pārtrauktā gavēšana (angl.
Intermittent fasting (IF)) - var teikt, ka šī pieeja ir visdabiskākā, visefektīvākā, visnesāpīgākā, visērtākā un vislētākā. 

Tā ir apzināta uzņemtās enerģijas ierobežošana noteiktos diennakts ritmos. Turklāt to izmanto arī zarnu mikrobioms, jo arī tam ir savs diennakts režīms jeb cirkadiālais ritms. Gavēšanas laikā mainās tā sastāvs un funkcijas. 

Zinātne apgalvo, ka īslaicīgi neēšanas periodi dod atpūtu un iespēju atjaunoties arī mikrobiomam, un to varam izmantot savā labā. 
Patiesībā nav nepieciešami 21. gs. zinātniskie pierādījumi, lai pārliecinātos, ka periodiska atteikšanās no ēdiena dod pozitīvu efektu.
Tā balstās uz senām praksēm (reliģiskajiem gavēņiem, ēdiena pieejamību). Vienīgi pēdējos gados zinātne tam piegriezusi lielāku vērību, un parādās arvien vairāk pierādījumu par gavēšanas lietderību – Dr. Valters Longo (Valter Longo) pēta gavēšanas ietekmi uz šūnu atjaunošanos. Dr. Džons Fungs (Jason Fung) pēta, kā IF ietekmē metabolās slimības un virssvaru. Marks Matsons (Mark Mattson) ir neirozinātnieks, kas pēta IF ietekmi uz smadzenēm.
Pierādījumi apstiprina hipotēzi, ka, izslēdzot vakara ēšanu un attālinot rīta ēšanu, rodas ilgstoši uzlabojumi veselībā. Joprojām turpinās klīniski un novērošanas pētījumi.