Trušu lielās šķirnes ir ļoti pilnvērtīgi jābaro, tos nedrīkst turēt uz režģa grīdas, jo rodas pododermatīts – ķepu apakšu iekaisums. Ja sprostam ir režģu grīda, tajā jāievieto dēļa vai finiera grīdiņa (apm. 30 x 40 cm), kas regulāri jābalsina. Sprostiem jābūt lieliem – ar laukumu 1–1,3 m2 uz vienu pieaugušu dzīvnieku. 

Lielajām trušu šķirnēm vēlu iestājas saimnieciskā dzimumgatavība. Šo šķirņu tēviņus var veiksmīgi izmantot starpšķirņu krustošanā ar vidēji lielo šķirņu mātītēm (Kalifornijas, Lielā šinšilla, Jaunzēlandes baltie u. c.) gaļas trusēnu iegūšanai.

Latvijā no lielajām trušu šķirnēm visvairāk audzē auntrušus un Balto Milzi.

Beļģijas Milzis (Flandrs)

Šķirne radīta Beļģijā 16. gadsimtā. Ir Beļģijas un Vācijas selekcijas Milzis, tāpēc Vācijā to sauc par Vācu Milzi, bet Anglijā – par Flāmu Milzi. Principā tā ir viena un tā pati šķirne.

Šis ir vislielākais trusis. Izveidots no Patagonijas trušu šķirnes. Ķermenis majestātisks, izstieptas formas, vidējais garums – 65–72 cm. Skelets un muskulatūra labi attīstīta. Ķermeni balsta garas un plati novietotas priekškājas. Arī pakaļkājas novietotas plati. Galva liela, masīva, ar izteiktu vaigu muskulatūru. Acis izteiksmīgas. Ausis gaļīgas, stingras, taisnas, to garums attiecībā pret ķermeņa garumu – 1:4.

Segkrāsas var būt visai dažādas: savvaļas truša pelēka, pelēka, zaķa pelēka, tumši pelēka, tēraudpelēka, melna, zila, dzeltena. Krāsojums intensīvs un spožs. Apakškrāsa pieskaņojas segkrāsai. Apmatojuma garums 3,5–4 cm. Dzīvmasa – 7 kg un vairāk. Dzimumbriedumu sasniedz 10–12 mēnešu vecumā. Šķirne ir prasīga turēšanas un ēdināšanas ziņā.

Baltais (Beļģijas) Milzis