Vecmāmiņas rīcineļļu izmantoja gan sejas un matu kopšanai, gan vēdera izejas problēmu gadījumā. Taču labu laiku tā bija aizmirsta.

Eh, ko šodien ar kaut kādu eļļu ņemties, ja nopērkams tik daudz dažādu līdzekļu! Bet modē pamazām atgriežas vecas, pārbaudītas un, kas ļoti svarīgi, dabiskas lietas. Šie produkti maksā arī krietni lētāk un ir organismam draudzīgāki. Rīcineļļa starp tiem noteikti ierindojama.

Rīcinaugs (Ricinus communis) savvaļā aug Ziemeļāfrikā un Austrumāfrikā. Arheologi auga sēklas atraduši Ēģiptes faraonu kapenēs, bet valdniekiem, kā zināms, nekas nevērtīgs līdzi dots netika. Laika gaitā rīcinaugs caur Āziju aizceļojis uz Indiju, un ieraksti sanskritā vēsta, ka no auga iegūtā eļļa izmantota lampās, no tās izgatavotas zāles. Eiropā rīcinaugu no Indijas ieveda angļu kolonizatori, jo tas bija skaists. Vērtīgās auga īpašības eiropieši atklāja un novērtēja gan tikai 19. gadsimtā. Eļļa tika atzīta par labu mašīneļļu, to izmantoja ādas izstrādājumu ražošanā. Arī apavu kopšanā, lai tie nelaistu cauri mitrumu. 

Mūsdienās rīcineļļu lieto parfimērijas un kosmētikas ražošanā, pašu vajadzībām dažādos nolūkos tā nopērkama aptiekās.