Pirms tūkstoš gadiem latvieši, iespējams, ēdamus augļus ieguva no kokiem mežos, savukārt pirms 300–400 gadiem viņi jau prata sev vēlamās formas pavairot līdzīgā veidā, kā to darām tagad, – acojot vai potējot. Jāpiekrīt atziņai, ka jauns ir labi aizmirsts vecais.
Par Vācijas un Nīderlandes pieredzi atveseļota stādmateriāla audzēšanā, arī par Latvijas pirmās brīvvalsts pieredzi, atlasot kandidātus ciltskokiem un sākot veidot šķirņu un potcelmu ciltsdārzus, esmu jau rakstījusi. Mūsdienās laba stādmateriāla problēma faktiski netiek risināta. Ministrijas darbinieki savulaik atbildējuši, ka kokaudzētavu asociācija neesot ieinteresēta jautājuma risināšanā. Protams, ieinteresētiem būtu jābūt galvenokārt komercdārzniekiem, bet arī Augļkopju asociācija neizrādīja interesi, jo lētus un labus stādus joprojām var ievest no Polijas, Lietuvas u. c.
Kā iegūt savam dārzam tīkamu šķirni
Visos laikos dārzu kopēju ieinteresētība jaunu šķirņu iegūšanā bijusi liela. Tās ieveda no visas pasaules dažādiem dārziem, meklēja pašu zemē interesantus sēklaudžus vai muižu dārzos eksotiskas kultūras.
Mūsdienās katru gadu publikācijās, izstādēs rāda daudz jaunu šķirņu un hibrīdu, gan introducētu, gan pašu zemes selekcionāru izaudzētu. Žurnālos redzam skaisto augļu fotogrāfijas un varam izlasīt to aprakstus. Ieinteresētie mazdārznieki, šķirņu mednieki, meklē stādus vai arī iespēju iegūt to potzarus.
Piesardzīgāki mūsu jauno šķirņu stādu iegādē ir komercdārzu stādītāji, viņi savukārt bez jebkādas kritikas pērk citās valstīs izaudzētu šķirņu stādus, jo tie ir lētāki un stādi bieži vien labāki.
Vai dārzā vēlams audzēt daudz dažādu šķirņu? Mazdārziņu īpašniekiem, kuri vēlas lielāku šķirņu daudzveidību, lietderīgāk to nodrošināt ar potēšanu vainagā.
Komercdārznieki, kuri ir lielu pilsētu tuvumā un izaudzēto pārdod tirgū, var no katras jauniegādātās šķirnes iestādīt pa 1–10 kociņiem. Jaunajos komercdārzos, kamēr nav iegūtas zināšanas par katras šķirnes piemērotību konkrētiem apstākļiem, kā arī tās kopšanas īpatnībām, labāk būtu ievērot mērenību.
Selekcijas rezultātu izmantošana
Visu selekcionāru mērķis ir skaidrs – jāiegūst šķirne, kas ir labāka par jau audzētajām. No hibridizācijā iegūtiem sēklaudžiem tikai nepilns 1% varbūt iegūtu šķirnes nosaukumu. Lai iegūtu pārliecību, ka jaunā šķirne tiks vairota, turpmāk jāpēta tās īpašības. Kopumā paietu 10–30 gadi. Šo gadu laikā būs mainījušās audzēšanas tehnoloģijas. Daudz ātrāk nekā jaunās šķirnes nokļūst ražošanā būs izmainījies arī kaitīgo organismu, piemēram, kraupja rasu, sastāvs, un tādējādi jaunā šķirne vairs var nebūt perspektīva.
Augļu koku selekcija ir visgrūtākā un arī dārgākā. To saprata arī Pēteris Upītis un nolēma labāk pievērsties nevis augļu koku, bet ceriņu un liliju selekcijai. Lai arī vairākām augļu koku šķirnēm tika doti nosaukumi, neviena no tām nav guvusi audzētāju atzinību. Ceriņiem turpretī katrs jauns hibrīds ir skaists, un vairāk no tā arī neprasa.