Atcerieties mūzikas grupas "Remix" dziesmas "Komunālais blūzs" videoklipu par komunālo dzīvokli? Šādu dīvainu un dziļi necilvēcīgu ļaužu kopdzīves formu Krievijā ieviesa drīz pēc 1917. gada revolūcijas, kad cilvēkus nespēja nodrošināt ar dzīvokļiem un uzcelt pietiekamu skaitu dzīvojamo ēku.
PSRS laikā šāda tipa dzīvokļus izvērsa vēl plašāk. Lielos dzīvokļus nacionalizēja un sadalīja mazākos, kuros iemitināja darbaļaudis. Tajos vienkopus nācās mitināties vairākām svešām ģimenēm vai atsevišķiem īrniekiem. Ierasti par tādiem pārtapa dzīvokļi, kurus padomju režīms īpašniekiem atņēma ar varu, viņus pašus represējot...
Virtuve, gaitenis, labierīcības, protams, visiem īrniekiem kopējas, un šo telpu ekspluatācija pamatīgi apgrūtināta. Papētīt šādu padomju varas radītu dzīvokļa veidu iedvesmoja aktrises Zanes Daudziņas grāmata "Bērnudienas komunālijā", kura ieguvusi milzīgu lasītāju atsaucību. Man neizdevās atrast vēsturnieku, kurš būtu pētījis šo tēmu, tāpēc uzrunāju mūsu līdzcilvēkus, kas paši izjutuši komunalkas kultūršoku.
Kā radās "komunālijas"
Tā kā padomju režīma saimniekošanas metode bija visai neefektīva, tad nemitīgi trūka dzīvojamās platības, līdz ar to cilvēkiem bija jābūt pieticīgiem arī savas mītnes izvēlē. Dzīvokļu trūkumu risināja ar likumu, kurš noteica, cik kvadrātmetru pienākas vienam cilvēkam. Ja tie ģimenes apdzīvotajā miteklī bija pārsniegti, tad lika atbrīvot kādu istabu, kurā iemitināja citu – pilnīgi svešu ģimeni vai cilvēku. Padomju laikā minimālā platība vienam cilvēkam esot bijuši astoņi kvadrātmetri. Tā dēvētajās komunalkās izauga pat vairākas paaudzes – kopīgi lietojot vannas istabu, tualeti, kur poda vākus mēdza piekārt pie sienas – Dievs nedod, ja kāds paņēmis ne savējo, tad konflikts garantēts. Vēstures pētnieks Juris Pavlovičs 2005. gada 9. septembra žurnālā "Mājas Viesis" norāda, ka "laikā no 1945. līdz 1959. gadam Rīgā bija iebraukuši gandrīz 700 tūkstoši migrantu (no tiem 310 tūkstoši te palika). No 1958. gada janvāra līdz 1959. gada maijam Rīgā uz pastāvīgu dzīvi pierakstīja 365 tūkstošus jaunpienācēju (no viņiem latviešu bija ne vairāk kā 13 tūkstoši). Katru gadu Rīgā apmetās ne mazāk kā tūkstotis padomju militārpersonu. Šādos apstākļos personisks dzīvoklis bija privilēģija un nereti liecināja par noteiktu sociālo statusu. 1958.–1959. gadā dzīvojamo platību – parasti istabu komunālajā dzīvoklī – piešķīra 3355 ģimenēm (to skaitā 1089 latviešu ģimenēm)."
-8.7 °C
