Cilvēkam aizejot mūžībā, pēc viņa noteikti kaut kas paliek. Nākamās paaudzes, radītie darbi, atmiņas. Pēc Jura Kulakova neapšaubāmi paliek viņa mūzika – gan nepieradināti dauzonīga un skarba kā "Balāde par gulbi" vai "Baletomānija", gan arī apcerīgi liriska kā "Pie baltas lapas", izspēlēta un izdzīvota neskaitāmos viņa dibinātās leģendārās grupas "Pērkons" koncertos visā Latvijā un ārpus tās.
Turklāt kā nezūdoša vērtība nākamajām latviešu paaudzēm paliks Jura pirms desmit gadiem radītais patriotisko dziesmu cikls ar mūsu klasiķu Jāņa Akuratera, Kārļa Skalbes, Jāņa Jaunsudrabiņa, Viļa Plūdoņa, Jāņa Medeņa, Jāņa Ezeriņa, Annas Brigaderes un citu autoru vārdiem par latviešu strēlnieku tēmu. Dziesmas, kuru tekstus Juris izvēlējās īpaši rūpīgi.
Pēdējo reizi ar Juri Kulakovu satikāmies pērnruden AKKA/LAA ikgadējā kopsapulcē, kas jau ierasti pirmajā sanākšanas reizē kvoruma trūkuma dēļ pārvērtās par parunāšanos pie kafijas tases un cepumiem. Malkojām melno, uzmundrinošo dzērienu un runājām par komponista nākotnes plāniem, priekšā stāvošajiem "Pērkona" koncertiem. Juris bija priecīgi satraukts, un šķita, ka likstas ar veselību nu palikušas pagātnē.
Pārvarot sevi. Un iedvesmojot
Jaunais gads Jurim atnāca ar rosīgu darbošanos, bet janvāra vidū "Pērkonu" negaidīti piemeklēja smags trieciens – mūžībā tika aizsaukts grupas otrs taustiņinstrumentālists Uģis Muzikants. 19. janvārī, dienu pirms viņa guldīšanas zemes klēpī, Uģa piemiņai veltītais koncerts par spīti zaudējuma sāpēm jaudīgi un aizkustinoši izskanēja VEF Kultūras pilī, pēc kura "Pērkona" "Facebook" profilā parādījās ieraksts: "Mēs spēlējām šovakar ar sāpēm sirdīs un asarām acīs, jo zinājām – Tu būtu tā gribējis. Mūzika nemirst, un tajā mūžīgi dzīvosi arī Tu, draugs. Neatvadīsimies."
Nu klavieres, sintezatoru un akordeonu, savu pirmo mūzikas skolā apgūto instrumentu, debesu orķestrī spēlēt devies pats grupas "Pērkons" vadītājs Juris Kulakovs. "Rūgts ir ne tikai analgīns, bet arī dzīve, ziniet, nevajag, nesteigsimies – neatvadīsimies!" – šos traģiski bojāgājušā dzejnieka Klāva Elsberga viedos vārdus no Jura komponētās "Pērkona" dziesmas paņemsim atmiņu ceļamaizei.
"Tas mums ir milzīgs šoks un trieciens, es šobrīd nespēju parunāt, jo īsā laika sprīdī esam piedzīvojuši divus tik lielus zaudējumus," sazvanīts Jura aiziešanas vakarā, sacīja grupas "Pērkons" basģitārists Juris Sējāns. Pāris dienu vēlāk, mazliet atguvies, viņš atzina, ka Juris Kulakovs pusgadsimtu ir bijis ne tikai viņa kolēģis, draugs un labs mūziķis, bet arī kā jaunākais brālis. "Viņu uztvēru kā mūsu ģimenes cilvēku. Savulaik es viņu uzaicināju uz "Menuetu", un vēlāk, jau nobriedis kā mūziķis, dibinādams "Pērkonu", viņš uz savu grupu uzaicināja mani. Es uzskatu, ka
Jura aiziešana mūžībā ir liels zaudējums ne tikai mūsu grupai, bet visai Latvijai, jo viņš ar savu mūziku ir iedvesmojis un audzinājis vairākas paaudzes, ko apliecina joprojām "Pērkona" piepildītās koncertzāles, cilvēku sajūsma un dziedāšana līdzi."
"Juris ir lielisks piemērs tam, kā ar pārliecību, aizrautību un neatlaidību var pārvarēt sabiedrības uzspiestu zīmogu. Un tas jau kopš skolas laikiem viņam bija "nemuzikāls" – nevar dziedāt. Par spīti tam, Juris iestājās mūzikas skolā akordeona klasē. Kad skolā un klubos veidojās bigbīta un citādi ansambļi, tad Juris tur aktīvi iesaistījās. Te īpaši varētu pieminēt Līvānu eksperimentālās bioķīmiskās rūpnīcas estrādes ansambli, ko 1974. gadā izveidoja Edmunds Zazerskis. Juris tur spēlēja elektriskās ērģeles, un mēs visi bijām ietērpušies ļoti puķainos kreklos – puķu bērnu laika garam atbilstoši," atceras Jura skolasbiedrs, LU profesors Valdis Muktupāvels.
"Kad jau pagājušā gadsimta 70. gadu otrajā pusē Juris bija nolēmis iestāties Jāzepa Mediņa mūzikas vidusskolā, tad vislielākās bažas bija par solfedžo eksāmenu, jo tur viens no uzdevumiem ir nošu lasīšana no lapas, tātad izdziedāšana. Vienu brīdi viņam pat bija tāds plāns: tā kā man solfedžo ir gājis labi un mēs izskata ziņā esam līdzīgi – abi briļļainīši –, tad to eksāmenu varētu likt es, un nevienam nerastos aizdomas. Laikam taču kādubrīd ierunājās Jura iekšējā balss, liekot saņemties un būt pašam. Un patiesi, eksāmenu sekmīgi nokārtojis, viņš jau pavisam drīz kļuva par pilntiesīgu mūzikas vidusskolas audzēkni."