8 °C
Cilvēkam aizejot mūžībā, pēc viņa noteikti kaut kas paliek. Nākamās paaudzes, radītie darbi, atmiņas. Pēc Jura Kulakova neapšaubāmi paliek viņa mūzika – gan nepieradināti dauzonīga un skarba kā "Balāde par gulbi" vai "Baletomānija", gan arī apcerīgi liriska kā "Pie baltas lapas", izspēlēta un izdzīvota neskaitāmos viņa dibinātās leģendārās grupas "Pērkons" koncertos visā Latvijā un ārpus tās.
Turklāt kā nezūdoša vērtība nākamajām latviešu paaudzēm paliks Jura pirms desmit gadiem radītais patriotisko dziesmu cikls ar mūsu klasiķu Jāņa Akuratera, Kārļa Skalbes, Jāņa Jaunsudrabiņa, Viļa Plūdoņa, Jāņa Medeņa, Jāņa Ezeriņa, Annas Brigaderes un citu autoru vārdiem par latviešu strēlnieku tēmu. Dziesmas, kuru tekstus Juris izvēlējās īpaši rūpīgi.
Pēdējo reizi ar Juri Kulakovu satikāmies pērnruden AKKA/LAA ikgadējā kopsapulcē, kas jau ierasti pirmajā sanākšanas reizē kvoruma trūkuma dēļ pārvērtās par parunāšanos pie kafijas tases un cepumiem. Malkojām melno, uzmundrinošo dzērienu un runājām par komponista nākotnes plāniem, priekšā stāvošajiem "Pērkona" koncertiem. Juris bija priecīgi satraukts, un šķita, ka likstas ar veselību nu palikušas pagātnē.
Pārvarot sevi. Un iedvesmojot
Jaunais gads Jurim atnāca ar rosīgu darbošanos, bet janvāra vidū "Pērkonu" negaidīti piemeklēja smags trieciens – mūžībā tika aizsaukts grupas otrs taustiņinstrumentālists Uģis Muzikants. 19. janvārī, dienu pirms viņa guldīšanas zemes klēpī, Uģa piemiņai veltītais koncerts par spīti zaudējuma sāpēm jaudīgi un aizkustinoši izskanēja VEF Kultūras pilī, pēc kura "Pērkona" "Facebook" profilā parādījās ieraksts: "Mēs spēlējām šovakar ar sāpēm sirdīs un asarām acīs, jo zinājām – Tu būtu tā gribējis. Mūzika nemirst, un tajā mūžīgi dzīvosi arī Tu, draugs. Neatvadīsimies."
Nu klavieres, sintezatoru un akordeonu, savu pirmo mūzikas skolā apgūto instrumentu, debesu orķestrī spēlēt devies pats grupas "Pērkons" vadītājs Juris Kulakovs. "Rūgts ir ne tikai analgīns, bet arī dzīve, ziniet, nevajag, nesteigsimies – neatvadīsimies!" – šos traģiski bojāgājušā dzejnieka Klāva Elsberga viedos vārdus no Jura komponētās "Pērkona" dziesmas paņemsim atmiņu ceļamaizei.
"Tas mums ir milzīgs šoks un trieciens, es šobrīd nespēju parunāt, jo īsā laika sprīdī esam piedzīvojuši divus tik lielus zaudējumus," sazvanīts Jura aiziešanas vakarā, sacīja grupas "Pērkons" basģitārists Juris Sējāns. Pāris dienu vēlāk, mazliet atguvies, viņš atzina, ka Juris Kulakovs pusgadsimtu ir bijis ne tikai viņa kolēģis, draugs un labs mūziķis, bet arī kā jaunākais brālis. "Viņu uztvēru kā mūsu ģimenes cilvēku. Savulaik es viņu uzaicināju uz "Menuetu", un vēlāk, jau nobriedis kā mūziķis, dibinādams "Pērkonu", viņš uz savu grupu uzaicināja mani. Es uzskatu, ka
Jura aiziešana mūžībā ir liels zaudējums ne tikai mūsu grupai, bet visai Latvijai, jo viņš ar savu mūziku ir iedvesmojis un audzinājis vairākas paaudzes, ko apliecina joprojām "Pērkona" piepildītās koncertzāles, cilvēku sajūsma un dziedāšana līdzi."
"Juris ir lielisks piemērs tam, kā ar pārliecību, aizrautību un neatlaidību var pārvarēt sabiedrības uzspiestu zīmogu. Un tas jau kopš skolas laikiem viņam bija "nemuzikāls" – nevar dziedāt. Par spīti tam, Juris iestājās mūzikas skolā akordeona klasē. Kad skolā un klubos veidojās bigbīta un citādi ansambļi, tad Juris tur aktīvi iesaistījās. Te īpaši varētu pieminēt Līvānu eksperimentālās bioķīmiskās rūpnīcas estrādes ansambli, ko 1974. gadā izveidoja Edmunds Zazerskis. Juris tur spēlēja elektriskās ērģeles, un mēs visi bijām ietērpušies ļoti puķainos kreklos – puķu bērnu laika garam atbilstoši," atceras Jura skolasbiedrs, LU profesors Valdis Muktupāvels.
"Kad jau pagājušā gadsimta 70. gadu otrajā pusē Juris bija nolēmis iestāties Jāzepa Mediņa mūzikas vidusskolā, tad vislielākās bažas bija par solfedžo eksāmenu, jo tur viens no uzdevumiem ir nošu lasīšana no lapas, tātad izdziedāšana. Vienu brīdi viņam pat bija tāds plāns: tā kā man solfedžo ir gājis labi un mēs izskata ziņā esam līdzīgi – abi briļļainīši –, tad to eksāmenu varētu likt es, un nevienam nerastos aizdomas. Laikam taču kādubrīd ierunājās Jura iekšējā balss, liekot saņemties un būt pašam. Un patiesi, eksāmenu sekmīgi nokārtojis, viņš jau pavisam drīz kļuva par pilntiesīgu mūzikas vidusskolas audzēkni."
Valdis Muktupāvels atzīst, ka viena no lielākajām avantūrām, uz ko viņu izaicinājis Kulakovs, bijusi saistīta ar Jura un aktiera Edgara Liepiņa veidoto tautasdziesmu programmu "Pasmaidi, sirds gaiša kļūs!".
"Ir Krišjāņa Barona 150. jubilejas gads. Kādā oktobra beigu pēcpusdienā Juris sazvanījās ar mani un uzaicināja piedalīties programmā multiinstrumentālista statusā. Saņemot manu ātru piekrišanu, viņš ieradās ar nošu burtnīcu, kurai uz vāka bija liels uzraksts "Valdis" un iekšā nošu skices 39 (!) dziesmu aranžējumiem. Uz manu jautājumu "kur un kad būs izrāde?" Juris atbildēja: "Jaunatnes teātrī jau rīt!" Pēc kognitīvā un emocionālā šoka sākām intensīvi strādāt. Viens kopmēģinājums ar Edgaru un pārējiem mūziķiem nākamās dienas priekšpusdienā un vakarā jau izrāde – kopumā daudz veiksmīgāka, nekā varēja būt. Turpmāko pāris gadu laikā tā Latvijas novados tika izrādīta 275 reizes, turklāt vēl krietnu duci reižu 1989. gadā ASV un Kanādā."
Ar pārmaiņu laika spēku
Pienāca 1988. gads – lielo pārmaiņu laiks. Humora un emociju piesātinātās "Pasmaidi, sirds gaiša kļūs!" vietā prasījās daudz jaudīgāks spēriens pa satrunējušās padomijas pakaļu. Un tā Edgars un viņa spēlmanīši pārtapa par grupu "Ārprāc 88!", savukārt Juris ātri sakomponēja mūziku programmai "Vajag tik rakt".
Jaunā programma uzrunāja sabiedrību – koncertu auditorija bija mērāma vairs ne simtos, bet tūkstošos, atminas Valdis Muktupāvels. "Neaizmirstams ir Edgara Liepiņa 60. dzimšanas dienas – 17. decembra – koncerts Mežaparkā Dziesmu svētku estrādē. Ārā mīnus 18 grādi un bieza sniega sega, visi astoņi tūkstoši apmeklētāju siltos mēteļos un kažokos, bet mūsu apģērbs – Edgara dizainēti plāna sintētiska auduma tērpi. Uz skatuves sildīšanai uzstādīts siltā gaisa pūtējs, kas tomēr ir bezspēcīgs pret lielo salu. Bet Juris sev atrada labāko risinājumu – tik stipri un intensīvi viņš bungas nebija spēlējis vēl nekad."
"Tā pa īstam satikāmies pirms vairāk nekā desmit gadiem, kad veidojām aktiera Edgara Liepiņa 85 gadu jubilejai veltītu programmu Dzintaru koncertzālē, jo savulaik Edžus bija uzrunājis Juri un sākās viņu sadarbība muzikālajā apvienībā "Ārprāc 88!", kas tapa drīz pēc grupas "Pērkons" koncertu aizliegšanas, spēlēja pankroka manierē un izrāva Juri no piespiedu dīkstāves un depresijas," par savu pazīšanos ar Juri Kulakovu teic producents Jānis Kļaviņš, kuru vēlāk darba gaitas atkal savedušas kopā ar viņu "Trīs tenoru" divdesmit gadu jubilejas koncertā.
"Šajā programmā bijām iekļāvuši brīnišķīgu, Jura aranžētu latviešu tautas dziesmu ciklu, kuru izpildot viņš pats kāpa uz skatuves. Arī uz šī cikla atskaņošanu Jānim Zāberam veltītajos opermūzikas svētkos Meirānu "Vecā Cepļa" brīvdabas estrādē 2022. gada vasarā Juris bija ieradies, taču šoreiz kā klausītājs.
Kaut nebijām sirdsdraugi, mums bija ļoti labas attiecības. Sākām jau apspriest plānus 30. maijā Dzintaru koncertzālē izsludinātajam Edgara Liepiņa 95 gadu jubilejas koncertam. Juris jau bija sācis meklēt notis mazāk zināmām dziesmām, grasījās veidot arī savu veltījumu Edžum, bet nu koncertam būs jānotiek bez viņa." Producents norāda, ar to vien, ka Juris Kulakovs bija izcila personība mūzikā, nav pateikts nekas.
Vairāk nekā personība mūzikā
"To emociju gammu, ar kuru viņš piepildīja savu dzīvi rokenrolā, nevar vārdos izteikt. Jura mūzikā netrūka dumpinieciskuma un pat mazliet anarhijas, bet pretstatā tam viņam padevās arī lieliski akadēmiskās mūzikas darbi un aranžijas," uzsver Jānis Kļaviņš. Pats Maestro Raimonds Pauls, kura audzēknis viņš bija tā laika Latvijas konservatorijā, atzinis, ka tik labus aranžējumus simfoniskajam orķestrim kā Kulakovs reti kurš varējis uzrakstīt.
"Juris Kulakovs un "Pērkons" ir leģendas, un esmu pārliecināts, ka Juris negribētu, lai pēc viņa aiziešanas mūžībā grupa pārtrauktu spēlēt.
Manuprāt, Jura mūzika ir ļoti vērtīga ne tikai latviešu, bet arī pasaules mūzikas kontekstā un dzīvos pāri laikiem. Viņš pats arī dzīvē bija spilgta, ekstravaganta un reizē šarmanta personība. Mūziķis, kurš ar savu apģērbu un auto izvēli atšķīrās no visiem pārējiem. Nenoliedzami bohēmists, bet vienlaikus tik zinošs un savās domās dziļš. Tekstu izvēle "Pērkona" dziesmām nekad nebija nejauša. Tiem, kuri agrāk nebija saskārušies ar Jura runas manieri, varēja likties, ka viņš vienmēr ir mazliet iereibis, bet tāds bija viņa stils, un katra publiska uzstāšanās zināmā mērā bija kā performance."
Grupas "Pērkons" bundzinieks Ikars Ruņģis atklāj, ka šovasar apritētu trīsdesmit seši gadi, kopš viņš būtu pavadījis uz skatuves kopā ar Juri Kulakovu. "Patiesībā tā ir lielākā manas dzīves daļa. Juris bija ļoti patriotisks ar izteiktu latviskuma un taisnības izjūtu, ārkārtīgi gaišs cilvēks." Runas par mūžību grupā šad tad uzvirmojušas, bet Jura pārliecība bijusi – "šovam jāturpinās!". "Kaut šobrīd liekas, ka "Pērkons" bez Jura Kulakova nav iedomājams, nedrīkstam padoties."
"Spēlēsim. Tagad ir pieejamas tādas tehnoloģijas, kas ļauj Jura iespēlētās partitūras, viņa balsi izmantot nākotnes koncertos. Un par pieminekli Līvānos, kur dzimtas kapos viņu guldīsim, arī būs jādomā."
"Asara zirnekļa tīklā, tāds ir mans liktenis, ziniet, bet nevajag notraukt vienalga, neatvadīsimies!"
