Tajā vērā liekamajā vakarā bija drūms, apmācies laiks. Līņāja smalks, nepatīkams rudeņa lietus, radīdams ne visai tīrajās ielās dubļus. No visām pusēm steidzās simtiem cilvēku, zem lietussargiem slēpdamies, saceltās apkaklēs galvu ierāvuši.
1918. gada rudens rādījās drūms ne tikai laika apstākļu ziņā. Politiskā situācija Latvijas teritorijā bija tikpat drūma kā mākoņu nomākušās debesis. Tomēr tieši šajā laikā pirms 105 gadiem par spīti visam dzima jaunā Latvijas valsts.
Kopš 1918. gada februāra visu Latvijas teritoriju bija okupējis ķeizariskās Vācijas karaspēks. Šeit bija ieviesta vācu militārā pārvalde ar visām izrietošajām sekām: noliegtas jebkādas pilsoniskās brīvības, ierobežota iedzīvotāju pārvietošanās, Rīgas pilsēta apjozta ar dzeloņdrāšu žogu, ieviesta normēta pārtikas sadale. Okupācijas varas iestādes uzsāka pastiprinātu pārvācošanas politiku: vācu valoda kļuva dominējoša teritoriju pārvaldē un izglītības sistēmā, tika kalti tālejoši plāni par vācu kolonistu nometināšanu Kurzemē.
Pēc Vācijas sakāves
Pienāca 1918. gada oktobris. Mēneša sākumā Vācija sāka viļņoties tuvojošās revolūcijas priekšnojautās. Nomainījās valdība, par Vācijas valdības vadītāju kļuva Bādenes princis Maksis, kura vadībā Vācijas austrumu okupēto zemju politika kļuva liberālāka. Situācija kardināli mainījās pēc novembrī Vācijā notikušās revolūcijas un pēc 11. novembrī Francijas pilsētiņā Kompjēnā noslēgtā pamiera, kas nozīmēja Pirmā pasaules kara beigas un Vācijas zaudējumu šajā karā.
Saskaņā ar Kompjēnas pamieru Vācijas karaspēks austrumos ieņemtajās teritorijās mainīja savu statusu no okupācijas karaspēka uz miera uzturētāja spēku līdz šo zemju patstāvīga bruņotā spēka izveidošanai. Latvijā vācu militāro okupācijas varu nomainīja civilvara, lai gan praktiskajā dzīvē tam nebija redzamu atšķirību. Toties nebūtībā nogrima dažu Baltijas baronu lolotā Baltijas lielhercogistes izveidošanas ideja. Jaunajai Vācijas valdībai sociāldemokrāta M. Eberta vadībā Baltijas muižniecības intereses nebija darba kārtības galvenais jautājums. Radās labvēlīgi nosacījumi latviešu pilsonisko politisko spēku konsolidācijai un jau nobriedušajai idejai par Latvijas valstiskuma izveidošanu.
Ideju par Latvijas valstiskumu propagandēja 1917. gadā izveidotā latviešu pilsonisko politisko organizāciju Latviešu Pagaidu Nacionālā padome (LPNP), kura līdz tam bija savu darbību izvērsusi galvenokārt ārpus Latvijas teritorijas, kā arī "Demokrātiskais bloks" (DB) – organizācija, kura savu darbību bija uzsākusi neilgi pēc tam, kad Vācijas karaspēks bija ieņēmis Rīgu. Jau dažas nedēļas pēc vācu okupācijas sākšanās Rīgā noformējās latviešu sociāldemokrātu mazinieku un pilsonisko politisko partiju darbinieku sadarbības organizācija, kura vēlāk ieguva apzīmējumu "Demokrātiskais bloks".
Šī organizācija, kurā bija pārstāvēti visi latviešu politiskie spēki, izņemot sociāldemokrātus lieliniekus un vācu okupāciju atbalstošo Friča Veinberga Tautas partiju, noturēja savas sēdes slepeni, bet par pārrunātajiem jautājumiem centās informēt sabiedrību. 1917. gada oktobra sākumā radās DB dokuments, kuru vēlākais Latvijas Saeimas priekšsēdis Pauls Kalniņš pamatoti apzīmēja kā "Latvijas neatkarības rezolūciju". Tiesa, šī rezolūcija bija pieņemta ar atpakaļejošu datumu, tāpēc paši DB runasvīri uzskatīja, ka tā ir pieņemta 30. jūlijā. DB, kas darbojās vācu okupētajā Latvijas teritorijā, noraidīja jebkuru iespēju ģermanizēt, rusificēt vai kolonizēt Baltiju, kā arī latviešu zemes vai tās daļas pievienot Vācijai. DB priekšgalā atradās Kārlis Ulmanis, Miķelis Valters, P. Kalniņš, Fricis Menders.