-0.9 °C
Demence ir smadzeņu darbības traucējumi, kuri ietekmē atmiņu, valodu, vizuāli telpisko izjūtu, dažādas prasmes, spriešanas spējas un citas kognitīvās funkcijas, veicinot personības un uzvedības izmaiņas.
Lai gan dažkārt demenci uzskata par novecošanās sastāvdaļu, tā ir slimība, kuru diagnosticējot un ārstējot, iespējams ilgāk saglabāt dzīves kvalitāti.
Normālā psiholoģiskā novecošana
"Mūsu intelektuālās spējas savu maksimumu sasniedz aptuveni 25 gadu vecumā, pēc tam seko plato fāze, kad tās saglabājas šajā līmenī, bet 60–70 gadu vecumā šīs spējas neizbēgami sāk samazināties, bet tā nav demence. Prasmes, iemaņas samazinās ātrāk nekā verbālās spējas. Ilgāk saglabājas tās prasmes, kuras tiek regulāri atkārtotas, profesionālās iemaņas, bet pasliktinās tās, kurās nepieciešams nestandarta risinājums, jāizmanto loģiskā domāšana, neierasti instrumenti. Tas rada nelielu uztraukumu, apjukumu, ilgāku pārdomu periodu un darbs nesokas tik raiti. Tādēļ ar gadiem tik grūti mainīt ikdienas rutīnu, pielāgoties izmaiņām," normālu novecošanās gaitu raksturo Rīgas Stradiņa universitātes Psihosomatiskās medicīnas un psihoterapijas katedras vadītājs, profesors Māris Taube. Novecošana skar arī atmiņu: īstermiņa atmiņa paliek nemainīga, taču pavājinās darba atmiņa, piemēram, gadījumos, kad vienai sarežģītai darbībai secīgi seko virkne citu sarežģītu darbību. Parādās grūtības ar problēmu risināšanu, jaunas informācijas apstrādi.
Vairākos pētījumos minētas kognitīvās rezerves, kuras pasargā no priekšlaicīgas kognitīvo spēju samazināšanās un neirodeģeneratīvām slimībām. Ja šīs rezerves ir pietiekamas, galvas smadzenes kompensē patoloģiskās izmaiņas galvas smadzeņu darbībā un kavē kognitīvo traucējumu attīstību. Viens no faktoriem, kas veido kognitīvās rezerves, ir izglītības līmenis – jo tas augstāks, jo labāk. Pētījumi liecina, ka kognitīvās aktivitātes arī turpmākajā dzīvē būtiski samazina demences attīstības risku. Kognitīvās rezerves nav nemainīgas, tās var papildināt, praktizējot intelektuāli aktīvu dzīvesveidu arī vecumā, jo intensīva galvas smadzeņu darbība, treniņš var veicināt neiroplasticitāti – smadzeņu spēju mainīties, ģenerēt jaunas nervu šūnas un veidot jaunus savienojumus jeb sinapses visas dzīves garumā.
Izmaiņas piedēvē vecumam
"Mūsdienās cilvēka ķermenis dzīvo ilgāk, diemžēl galvas smadzenes netiek tam līdzi –, jo ilgāk dzīvojam, jo lielāka demences varbūtība. 30–50 gadu vecuma tā ir maza – 0,16% vīriešiem un 0,09% sievietēm, bet pēc 90 gadu vecuma tā jau ir katram trešajam jeb 32%. Diemžēl gadījumos, kad demence attīstās agrīni – pirms 60 gadu vecuma –, tās gaita ir daudz straujāka, ar nelabvēlīgu prognozi," norāda psihiatrs.
"Gribu uzsvērt, ka demence ir tāda pati slimība kā jebkura cita, un to var ārstēt. Lai gan medicīna vēl nav atradusi veidu, kā šo procesu pilnībā apturēt, to iespējams nobremzēt,
panākot, ka pacients pēc iespējas ilgāk saglabā patstāvību, spēj pats par sevi parūpēties, būt neatkarīgs."
Lai gan demencei var būt daudz un dažādi iemesli, biežākie ir Alcheimera slimība (50–70%), kura lielā mērā ir ģenētiski noteikta, un smadzeņu asinsrites traucējumi (20%), retāk Parkinsona slimība, Levi ķermenīšu demence.
Sākumā apkārtējie agrīnus demences simptomus nepamana vai uzskata tos par novecošanās sastāvdaļu. Ja sirmgalvis apmaldās pazīstamā apkārtnē, ilgi nevar atrast īstos vārdus vai sadzīves priekšmetus, stāsta, ka kāds viņu apzog, tuvinieki to saista ar vecuma īpatnībām.
Kādas pazīmes var liecināt par demenci? "Pirmkārt, atmiņas pasliktināšanās. Tas sākas ar neliela apjoma īstermiņa atmiņas pasliktināšanos, kad cilvēks piemirst tikko notikušo. Nesenie notikumi atmiņā saglabājas sliktāk nekā tie, kas bijuši daudz senāk, piemēram, bērnībā, īpaši emocionāli piesātinātie brīži. Tāpēc ir ļoti labi, ja cilvēkiem, kuriem jau attīstās demence, ikdienā ir pēc iespējas vairāk emocionālu notikumu, jo tie ilgāk paliks atmiņā," skaidro Māris Taube. "Otrkārt, personības izmaiņas. Sāk parādīties aizmāršība, vēlme norobežoties, izvairīties no sociālajiem kontaktiem, garastāvokļa izmaiņas, problēmas ar plānošanu un organizēšanu. Sākumā pats cilvēks jūt, ka ar viņu kaut kas nav kārtībā, ka dara kaut ko nepareizi vai nevar kaut ko izdarīt, taču cenšas to slēpt. Parastā reakcija uz aizrādījumu ir dusmas vai atjokošanās – bieži vien tie ir joki nevietā."
