13.4 °C
“Latvijas Avīzes” rīcībā nonāca kādas sievietes pašas uzrakstītās pārdomas par savu pieredzi. Notikumi risinājušies nesen. Sieviete savu stāstu uzticējusi organizācijai “Marta”, bet vēlas stingru anonimitāti, nevēlas medijiem sniegt detalizētāku informāciju, atbildēt uz jautājumiem. Viņas lieta ir tiesībsargājošajās iestādēs. Publicējam fragmentu no atsūtītā stāsta.
"Pienāca brīdis, kad viss brūk"
Ir grūti runāt par to, kas iekšēji lauž, demolē un rada ciešanas. Diemžēl tāda ir mana ikdiena gadiem. Destruktīva, pilna ar stresu un nemitīgi cenšoties neizrādīt to visu uz āru. Ārēji vienmēr jābūt savāktai, starojošai, drosmīgai un bezbailīgai. Ir grūti. Ir bailes paust to, kas patiesībā visus šos gadus darās iekšā, jo vienkārši nesapratīs, neuzklausīs un visādi citādi besīs citus. Viss, uz ko ceru, ka mans stāsts ļaus citām meitenēm, sievietēm, vīriešiem un zēniem atvērt acis un paskatīties uz visu citādi.
Viss sākās “kā filmās” – divi cilvēki viens otrā ieskatījās un šķietami iemīlējās. Pirms tam biju pieredzējusi ļoti toksisku pirmo mīlestību, kas, tagad saprotu, ir atstājusi rētas manā personībā. Attiecības risinājās strauji, kaislīgi un galvu reibinoši. Bija greznas dāvanas, aplidošana, skaisti vārdi, pompozs bildinājums pēc dažu mēnešu satikšanās. Laikam jebkurai sagrieztos galva. Viss šķita labi, bija pa kādam strīdam, bet visi mēs strīdamies. Ievēroju, ka partnerim ir problēma ar alkoholu. Likās, ka nu mana mīlestība visu spēs izlabot, arī viņš solījās mainīties. Viņš vienmēr prata atrast īstos vārdus, rīcības un situācijas, lai vienmēr noticētu viņam un piedotu.
Pieteicās bērns. Man tas bija gaidīts notikums, plānots un sen lolots sapnis. Viņš šķietami bija gatavs šim notikumam, bet arvien vairāk bija jūtama attālināšanās no manis. Pēc tam sekoja kāzas. Laikam tai ir jābūt laimīgākajai dienai katras sievietes dzīvē, bet tā diena bija diezgan smaga, jo bija sajūta, ka kaut kas nav kārtībā. Pēc tam arī attieksme kļuva sliktāka, arvien vairāk alkohola bija ikdienā, tukši solījumi, pārmetumi. Strīdi. Daudz strīdu. Joprojām ar šermuļiem atceros, kad raudāju, bet viņš smējās par to. Lielākoties biju viena, jo viņam bija svarīgi visi citi. Neviens neticēja tam, ka no tā mīlošā vīrieša ir palicis pāri vien indivīds, kurš dzer, kurš melo un kurš atļaujas morāli iznīcināt.
No pārliecinātas sievietes ar mirdzošām acīm un ticību labajam kļuvu par histēriķi.
Viņam patika novest mani līdz izsīkumam, līdz paškaitējumam sev. Un tad… tad izlikties, ka viss ir kārtībā, un pateikt, ka nebūs vairs tā.
Līdz pienāca diena, kad tika izteikti draudi izrēķināties. Un tas bija pagrieziena punkts. Manī pamodās drosme un vēlme tikt prom. Par visām varītēm es aizgāju, par spīti nepatīkamiem vārdiem no viņa puses. Es aizgāju uz neatgriešanos. Kopā ar savu bērnu sākām visu no baltas lapas. Bija grūti, terors turpinājās. Naivumā tika dota vēl iespēja visu mainīt, bet tās iespējas tika izmantotas kā tādas kalendāra plēšamās lapas.
Vērsos policijā, jo bija mēģinājums ielauzties mājā. Un tad sākās tā dzīves nodaļa, kurā vairs nebiju cilvēks, bet gan vienkārši dzīvs miesas gabals, par kuru ņirgājās tiesībsargājošās iestādes, likumi un viņš. Institūciju pazemojumi, dzēlīgās piezīmes, nemitīga pašapziņas graušana.
Kādu dienu internetā atradu rakstu par “Martas” centru. Sazinājos, pretī saņēmu laipnību un vēlmi palīdzēt. Kopā ar “Martas” speciālistiem sakārtoju juridisko pusi, sāku sadarboties ar psihologiem un darboties atbalsta grupās. Var teikt, ka centrā “Marta” saņēmu to atbalstu, kas ļāva turpināt cīnīties un nepadoties. Arī mana ģimene un draugi man sniedza milzu atbalstu šajā cīņā.
Kā tikt ārā no vardarbīgām attiecībām? Manuprāt, vienotas receptes nav. Diemžēl tā ir vesela notikumu ķēde, kas mūs tur ievelk. Tomēr mana dzīves pieredze aicina uzticēties sev tuviem cilvēkiem, censties visu sevi neizšķīdināt attiecībās un vienmēr būt gatavam tam, ka var pienākt brīdis, kad viss brūk.
Mans ieteikums tiesībsargājošajām iestādēm, bāriņtiesu darbiniekiem, tiesu darbiniekiem, sociālajiem dienestiem un citām iestādēm būt empātiskākām, būt objektīviem. Pat ja varmāka ir, piemēram, kāda ministra dēls, meita vai brālis. Mēs visi esam cilvēki neatkarīgi no sociālā statusa, neatkarīgi no tā, ir vai nav mums sakari, nauda.
Es ticu, ka reiz izdosies pārraut to apburto loku, ka sievietes, vīrieši, meitenes un zēni spēs laikus pārraut vardarbīgās attiecības. Ka reiz tie seno laiku uzskati, ka sievietes liktenis ir ciest, beidzot izmirs. Ka izmirs arī tie, kas propagandē un atbalsta vardarbību. Es ļoti vēlētos, ka reiz skolās būtu tāds mācību priekšmets, kurā stāstītu par to, kas ir veselīgas attiecības, ka nav jāpakļaujas kādam, ka nav jādara kaut kas pret savu gribu. Ļoti svarīgi ir kāda uzticības persona, kas var būt ģimene, draugi, draudzenes vai vienkārši krīzes tālruņa uzticības persona.
Aptauja
Kā Stambulas konvencijas ratificēšana jūsuprāt ietekmējusi situāciju ar vardarbību pret sievietēm un vardarbību ģimenēs Latvijā?
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikācijas saturu atbild "Latvijas Avīze".
#SIF_MAF2025
#kasnotikapectam
