2.2 °C
Par ko gan būtu jāuztraucas, ja pēdējo gadu aptaujas rāda, ka ap 90% iedzīvotāju*, kuru dzimtā valoda ir krievu, spēj sazināties latviski? Dzīve rāda ko citu – spēj jau gan, bet nesazinās. Tāpēc krievu valoda arī pēc 34 neatkarības gadiem mūsu valstī nav nogājusi no publiskās skatuves, citiem vārdiem sakot, Latvijā nav beigusies rusifikācija jeb pārkrievošana – viens no padomju okupācijas varas izpausmes veidiem.
Rīts pie smalkmaizīšu stenda veikalā "Rimi" – divas darbinieces skaļā balsī krieviski risina sarunu. Pircēja palūdz runāt klusāk, jo runātājas atrodas publiskā vidē, savā darba vietā, kur saziņai jānotiek valsts valodā. Viena no darbiniecēm agresīvi atbild, ka runās, kā grib, jo "te ir daudz valodu". Uz precizējumu, ka Latvijā ir viena oficiālā valsts valoda, sieviete vēl agresīvāk, bakstot ar rādītājpirkstu sejā, bļaustoties un grūstoties, vairākkārt atkārto – te ir Krievija, te ir Krievija! Tas ir reāls notikums no Daces Lindbergas pieredzes, ar kuru viņa dalījusies savā feisbuka lapā, par to painformējot arī veikala vadību un Valsts valodas centru.
Ne viens vien lasītājs teiks – nekas neparasts. Cik nav gadījies dzirdēt, kā darbinieki ne tikai sarunājas krieviski, bet arī apkalpo klientus. Krievu valoda mūsu publiskajā vidē gan skan, gan rādās visur – veikalos, ēstuvēs un citur uzņēmējdarbībā, medicīnas un izglītības iestādēs, valsts un pašvaldību institūcijās, sabiedriskajos medijos, no skatuvēm, uz afišu stabiem, internetā utt.
No savas pieredzes – nupat Skultes tirgū uzsita dusmas, kad dzirdēju, kā latviete, meistarīga kūku cepēja, ar saviem pircējiem runā krieviski, kas izrādās krievu pāris. Uz manu jautājumu, kāpēc, atbild – zinot, ka viņi saprot latviski, bet pati gribot patrenēties krieviski, lai valoda neierūs.
Savu ierakstu feisbukā Dace Lindberga beidza ar jautājumu: cik ilgi mēs, latvieši, to pieļausim?
Pārkrievošana – masīva krievu migrācija
Vēsturnieks Jānis Riekstiņš ir viens no ražīgākajiem padomju okupācijas laika pētniekiem, viņa jaunākais darbs veltīts joprojām aktuālam tematam – pārkrievošanai. Grāmata ar nosaukumu "Latvijas pārkrievošana 1940–1990" vēl gaida izdošanu, autors cer, ka nākamgad tā nonāks pie lasītājiem. Viņš uzskata, ka
atjaunotajā Latvijā politiķi nav spējuši novērst pārkrievošanas sekas un nostiprināt latviešu valodas pozīcijas, jo pietrūkusi politiskā griba īstajā laikā pieņemt īstos lēmumus.
"Viņi taču zināja, cik milzīga mūsu valstī ir sveštautiešu masa, kas pēc gadiem noteikti atspēlēsies."
Sveštautiešu masu ieplūšana sevišķi lielos apmēros sākusies pēc Otrā pasaules kara beigām. Abās okupācijās un kara laikā Latvija bija zaudējusi lielu skaitu iedzīvotāju. Viņu vietā gan stihiski strauji ieplūda, gan mērķtiecīgi tika ieplūdināti migranti no Krievijas – Kaļiņinas, Novgorodas, Pleskavas apgabala un citurienes – un Baltkrievijas. Padomju okupācijas laikā cauri Latvijai izgājuši ap septiņiem miljoniem cilvēku, daļa no tiem šeit apmetās uz dzīvi. Latviju par savu jauno mājvietu izvēlējās daudzi demobilizētie karavīri ar ģimenēm, jo kara laikā, kad te uzturējās, novērtēja mūsu zemes labumus. Organizēti tika vervēti strādnieki fabrikām un rūpnīcām.
Pati kareivīgākā un Latvijai naidīgākā migrantu grupa bijuši atvaļinātie militāristi ar īpašām privilēģijām, skaidro vēsturnieks. Rīgā saplūda visagresīvākie un saņēma lielas privilēģijas, arī speciālu apgādi ar pārtikas un citām precēm. Bija tāds virsnieku slānis, kuram vajadzēja piešķirt labiekārtotu dzīvokli divās nedēļās, vēlākais – mēnesī, kamēr Latvijas pamatiedzīvotāji dzīvokli rindā varēja gaidīt gadiem.
"Kad 90. gados Latvijas Augstākā Padome atcēla militāristu privilēģijas, no Liepājas jūras kara bāzes atnāca vēstule ar draudiem – ja lēmums tiks pieņemts, viņi rīkosies ar visiem līdzekļiem, tostarp ieročiem. Rakstīja arī uz Maskavu Gorbačovam u. c., protestēja līdz pēdējam brīdim.
