Ukraiņu žurnāliste: Krievijas propaganda vairo naidu

Anna Babineta ir ukraiņu žurnāliste, kas dibinājusi un vada izmeklējošās žurnālistikas uzņēmumu "slidstvo.info", kas šobrīd koncentrējas uz Krievijas kara noziegumu izmeklēšanu.

Viens no Annas un kolēģu jaunākajiem veikumiem ir dokumentālā filma "Viņš sauca mani par savu meiteni": par četriem vīriešiem no Hersonas, ko okupantu armijas pārstāvji mocīja un izvaroja. Iepriekš Annas komanda veidoja filmu par žurnālistiem, kas bija okupācijas varas viens no pirmajiem mērķiem: viņus nolaupīja un mēģināja pārliecināt sadarboties, nostāties krievu okupantu pusē. Kādi ir veidi, kādos Kremļa vara tiecas pakļaut savai propagandai vai vismaz sēt bailes, kas piespiestu ļaudis padoties, par to šajā sarunā.

Anna Babineta: Mūsu pirmā filma bija par Krievijas Ukrainā nozagtajiem bērniem. Tas ir sevišķi smags noziegums, jo vērsts pret bērniem, kuri paši nespēj pieņemt nekādus lēmumus.

Otrā filma bija par Krievijas noziegumiem pret žurnālistiem okupētajās teritorijās. Okupanti nolaupījuši Ukrainas žurnālistus, centušies ietekmēt spīdzinot, ieslodzījuši un mēģinājuši panākt, lai žurnālisti sadarbojas ar okupācijas varu, lai viņi vairs nebūtu neatkarīgi. Tādā veidā Krievija ir noziegusies ne tikai pret šiem cilvēkiem, bet arī vārda brīvību, ko centusies ietekmēt.

Kāpēc, jūsuprāt, tieši žurnālisti bija viens no pirmajiem Krievijas mērķiem?

Daudzi Ukrainas žurnālisti ir autoritāte. Žurnālistiem ir spēks. Arī okupētajās teritorijās, izmantojot tīmekli, ļaudis joprojām varēja lasīt viņu rakstus, klausīties vai skatīties sagatavotos materiālus. Sabiedrība gadiem uzticējusies šo žurnālistu sniegtajai informācijai. 

Ilgstošajos nestabilitātes gados sabiedrība arī ir diezgan daudz izglītojusies; ļaudis iemācījušies meklēt un atpazīt Krievijas propagandu, izvērtēt informācijas ticamību. 

Domāju, ka tas ir iemesls, kāpēc Krievija, okupējot Ukrainas pilsētas, meklēja populārākos žurnālistus, aizturēja viņus un mēģināja piespiest sadarboties.

Ko tieši okupanti no žurnālistiem gribēja? Viņiem būtu savos informācijas kanālos – vai tās būtu avīzes vai tīmekļa vietnes, vai "Youtube" kanāli – jāizplata Krievijas propaganda. Ideja bija tāda: ja sabiedrība šiem žurnālistiem uzticējusies līdz šim, tad ticēs arī viņu izplatītajai propagandai un pamazām mainīs savu nostāju par labu Krievijai.

Vai kāds no žurnālistiem piekrita šādai sadarbībai?

Daži izlikās, ka piekrīt, bet tas bija tāpēc vien, lai tiktu brīvībā un varētu aizmukt no okupētajām teritorijām vai vismaz dabūt no turienes prom savas ģimenes. Bija arī gadījums, kad žurnāliste nodeva pieeju savai tīmekļa vietnei Krievijas pārstāvjiem, tomēr pati šajā vietnē neko vairs nepublicēja. Katrā ziņā mums nav informācijas, ka kāds no Ukrainas žurnālistiem būtu sācis reālu sadarbību ar okupantiem.

Kāpēc savā pēdējā dokumentālajā filmā izvēlējāties izcelt tieši šo četru vīriešu stāstu? Droši vien daudzi hersonieši dažādos veidos cieta no okupantu pāridarījumiem.

Jums taisnība, nav viegli izvēlēties, ko pētīt, jo šobrīd uzskaitīti jau 100 000 Krievijas kara noziegumu. 

Savās dokumentālajās filmās fokusējamies uz, mūsuprāt, smagākajiem Krievijas kara noziegumiem, tiem, kam jo sevišķu uzmanību varētu pievērst arī starptautiskā tiesa.

Ceram, ka arī mūsu veikums varētu kalpot kā pierādījums tajā un rezultātā vainīgie varētu saņemt reālu sodu.

Tieši šo četru vīriešu stāstu gribējām izcelt tāpēc, ka viņus skāra seksuālā vardarbība, un tas ir temats, par kuru cilvēki parasti negrib runāt, to izvēlas noklusēt. Par seksuālo vardarbību pret sievietēm vēl kaut cik runā, taču, ja upura lomā nonākuši vīrieši, viņi izvairās par to runāt, jo tas ir liels kauns.

Tomēr nolēmām runāt par to publiski, jo izvarošana kļuvusi par Krievijai raksturīgu kara noziegumu. Krievija to izmanto kā īpašu spīdzināšanas veidu, cenšoties radīt vīriešiem sajūtu, ka viņi nav vīrieši. Turklāt izmantotas tādas metodes (sists ar elektrošoku pa dzimumorgāniem. – I. K.), kas var atņemt šiem vīriešiem spēju radīt bērnus.

Mēs gribējām arī parādīt šos spēcīgos vīriešus, kas spēj par to runāt. (Divi no filmas varoņiem gan ir anonīmi, bet divi – garīdznieks un kādas kuģubūvētavas IT administrators – neslēpj savus vārdus un sejas. – I. K.). Domāju, ka tie okupācijas armijas pārstāvji, kas veica seksuālo vardarbību pret šiem vīriešiem, paļāvās, ka viņi nekad nevienam par to nestāstīs, līdz ar to tas paliks kā noslēpums.

Gribējām arī saprast, kāpēc Krievija izmanto tieši šādu spīdzināšanas veidu, tāpēc runājām ar vairākiem ekspertiem, kuri paskaidroja, ka izmantot seksuālo vardarbību pret vīriešiem ir daļa no Krievijas cietumu "kultūras".

Krievijas cietumos tas ir bieži izmantots varas izpausmes veids, bet šīs valsts amatpersonas nedara neko, lai to izbeigtu. 

Līdz ar to seksuālā vardarbība pret vīriešiem kā varas apliecinājums nu jau kļuvusi ne tikai par cietumu, bet visas Krievijas "kultūru". 

Nu Krievija šo praksi tiecas pārnest uz Ukrainu. Diemžēl jāsaka, ka ne tikai šī seksuālā vardarbība, bet cietumu "kultūra" kā tāda kļuvusi par visas Krievijas kultūru. Tur ir ļoti daudz cietumu, tur ir daudz mākslas filmu un seriālu, kurā noziedznieki parādīti romantizētā gaismā. Līdz ar to tādas attiecības, kas veidojas cietumā, pamazām kļūst par uzvedības normu visā Krievijas sabiedrībā.

Kopumā esam publiskojuši daudzus stāstus par Krievijas kara noziegumiem Ukrainā. Ne tikai par Hersonā, bet arī Bučā un Irpiņā nodarīto. Piemēram, kāda sieviete tika nogalināta tāpēc vien, ka okupantiem nepatika viņas blūzes melnā krāsa.

Kāpēc, jūsuprāt, Krievija okupētajās teritorijās izrīkojas ar tādu nežēlību?

Domāju, ka Krievija vēlas parādīt savu spēku, to, ka okupanti okupētajās teritorijās var darīt, ko vien vēlas. Viņi grib parādīt Ukrainas iedzīvotājiem, ka nav jēgas pretoties, jo tad būs tikai sliktāk, ka jādara viss, ko okupanti liek, lai neciestu vēl vairāk.

Krievijas propaganda vēl ilgi pirms iebrukuma centās radīt negatīvu ukraiņu tēlu. Tagad runā, ka kulta filmā "Brālis 2" pat pirms vairāk nekā 20 gadiem apzināti kā negatīvais tēls bija tieši ukraiņu, nevis kāda cita mafija. Tomēr klajāka pretukraiņu propaganda bija pēdejos gados, kad Krievija jūs sauca par "nacistiem". Vai šis propagandas iesētais naids arī nav iemesls šādai necilvēcīgai un nežēlīgai Krievijas armijas atttieksmei pret Ukrainas civiliedzīvotājiem?

Naida raisīšana pret ukraiņiem pēdejos gados bijis viens no Krievijas propagandas mērķiem, un naids savukārt vairo šo vardarbību un spīdzināšanu. 

Civiliedzīvotāji, kas bijuši Krievijas okupētajās teritorijās, stāstījuši, ka krievu karavīri likuši viņiem teikt: jā, mēs esam nacisti. 

Kremlis taču pasludināja, ka pilna mēroga iebrukums ir tāpēc, lai atrastu nacionālistus un nacistus, tad nu kareivji mēģināja parādīt, ka izdarījuši to, ko lika: nacisti atrasti.

Filmā par vīriešiem, kas piedzīvoja seksuālu vardarbību, redzams, ka uz vienas no sienām pagrabā, kur viņi tika spīdzināti, ir uzraksts "KGB". Arī viens no filmas varoņiem teica, ka juties tā, kā, iespējams, jutās gulagā ieslodzītie. Vai varētu teikt, ka Krievijā atgriezušies Staļina laiki?

Katrā ziņā ir redzams, ka Putins uzskata Staļinu par labu piemēru, kā vadāma valsts un pakļaujamas citas tautas. Viņš vēlas būt kā Staļins, iemiesot daudz Krievijas iedzīvotāju ilgas pēc spēcīgās rokas. Un, jā, Krievijā daļa sabiedrības to vēlas, pat ja tas nozīmē, ka būs represijas. 

Diemžēl Krievijā daļa sabiedrības ir laimīgi par to, kas notiek, un nemaz nevēlas, lai Putina režīms tiktu gāzts.

Filmā redzams, ka jūsu komandai izdevās sazināties ar divām Krievijas militārpersonām, kas varētu būt veikuši noziegumus Hersonā. Kā jums izdevās tikt viņiem klāt?

Izmantojot vizuālos aprakstus, ko mums sniedza cietušie, kā arī datubāzes, kurām pieeju esam ieguvuši tāpēc, ka "slidstvo.info" ir partneris lielā izmeklējošās žurnālistikas projektā "Organizētās noziedzības un korupcijas ziņošanas projekts". Lielā mērā palīdz tas, ka tagad gandrīz visiem ir profili sociālajos tīklos, tur var atrast arī šādu cilvēku kontaktus. Krievijā jo sevišķi populārs ir soctīkls "odnoklasniki". Palīdzēja arī Ukrainas izmeklētāji, kas oficiāli izmeklē Krievijas kara noziegumus Ukrainā.

Vai "slidstvo.info" izveidojās tieši tāpēc, lai žurnālistiski izmeklētu un informētu sabiedrību par Kremļa noziegumiem?

Ne gluži. Mūsu organizāciju izveidojām jau pirms gandrīz 12 gadiem, un sākotnējais mērķis bija vēstīt par korupciju, slepkavībām un citiem noziegumiem pašā Ukrainā. Kara noziegumus sākām izmeklēt tikai pēc Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā un tagad specializējamies tieši uz to. Turpinām gan pētīt arī korupcijas gadījumus, jo sevišķi pievēršoties tam, kāda ir Krievijas naudas ietekme Ukrainā. Un, jā, šī ietekme joprojām ir. 

Ukrainā ir gan uzņēmēji, gan amatpersonas un politiķi, kuri nav atteikušies no saiknes ar Krieviju. 

Šīs saiknes joprojām mēdz slēpties dažādās ofšoru kompānijās vai vienkārši citās valstīs. Piemēram, jo sevišķi agrāk mūsu izmeklēšanās mēdza parādīties arī Latvija, jo tieši te ukraiņu uzņēmēji, kas sadarbojās ar Krieviju, mēdza reģistrēt uzņēmumus uz citu personu vārda.

Izklausās neticami, ka pat kara laikā Ukrainā ir ļaudis, kas cenšas ekonomiski sadarboties ar Krieviju!

Kopš kara sākuma ietekme un sadarbības apjoms ir būtiski samazinājies, arī pateicoties tam, ka šai problēmai lielu uzmanību pievērsa gan varas iestādes, gan žurnālisti. Tā ka es neteiktu, ka tagad Ukrainā ir liela Krievijas naudas ietekme.

Bet vēl pirms gada publicējām rakstu par to, ka liels telpu uzkopšanas uzņēmums, kas darbojās Ukrainā, turklāt uzkopjot telpas būtiskos valsts uzņēmumos, piederēja ne tikai Ukrainas un Igaunijas, bet arī Krievijas pārstāvjiem. Šis atklājums radīja diezgan lielu sabiedrības sašutumu, jo, pat ja tā ir tikai uzkopšana, valsts uzņēmumiem nevajadzētu būt nekādām saiknēm ar Krieviju.

Taču joprojām atklājam, ka daļai Ukrainas amatpersonu vai viņu tuviem ģimenes locekļiem – dzīvesbiedriem un bērniem – ir Krievijas pases. 

Viens no pēdējiem atklājumiem ir, ka tādas ir vairākiem tiesnešiem. Tad rodas jautājums: vai šie tiesneši spēj pieņemt taisnīgus lēmumus, ja viņiem ir saikne ar Krieviju.

Kāpēc viņiem ir šādas pases? Kāpēc viņi neatsakās no Krievijas pilsonības?

Biežāk Krievijas pilsonība ir tiem, kas nāk no Krimas, ko Krievija okupēja jau 2014. gadā. Taču paskaidrot, kāpēc viņiem ir šādas pases, pieķertie parasti nevēlas. Tā vietā apgalvo, ka žurnālisti "uzrakuši" nepatiesu informāciju un Krievijas pases viņiem nemaz neesot.

Un kā ir ar Krievijas propagandu? Vai tā joprojām pa kādiem kanāliem ieplūst Ukrainas neokupētajā daļā un turpina mulsināt Ukrainas iedzīvotāju prātus?

Es teiktu, ka tagad Ukrainas iekšienē šī propaganda vairs nav toksiska. Ukrainas iedzīvotāji redz, kas notiek patiesībā, līdz ar to nekāda smadzeņu skalošana uz viņiem vairs nevar iedarboties.

Protams, mēginājumi plūdināt savu propagandu Ukrainā joprojām ir: tas jo sevišķi masveidīgi notiek okupētajās teritorijās, kā arī frontes tuvumā. Viņi mēģina rādīt savu spēku un piespiest cilvēkus pakļauties.

Ko jūs varētu ieteikt: kā Latvijai vajadzētu cīnīties ar Krievijas propagandu un cik svarīgi ir to apkarot?

Tas ir ļoti svarīgi. 

Domāju, ka pirms desmit gadiem Ukraina zaudēja Krimu un daļu Doneckas apgabala tieši Krievijas propagandas dēļ: vēl pirms šo teritoriju sagrābšanas tā bija ilgstoši un metodiski attiecīgi sagatavojusi sabiedrisko domu 

šajos reģionos gan ar masu mediju, gan sociālo tīklu palīdzību. Diemžēl Ukraina to netika laikus pamanījusi, novērtējusi šīs propagandas bīstamību un to novērsusi.

Latvijai ieteiktu censties bloķēt arī "Telegram" kanālus, kuros izplata Krievijas propagandu vai kuros Latvijai tiek draudēts ar iebrukumu.

Kāds var iebilst, ka tas būtu pret vārda brīvību.

Krievijas propaganda lielākoties ir meli. Propagandisti mēģina pierādīt, ka balts ir melns un melns ir balts, viņi cenšas attaisnot karu; tāpēc tās aizliegšana nav vēršanās pret vārda brīvību. Ja propagandisti skaidro, kāpēc ir attaisnojams iebrukums jūsu valstī, vai tas ir normāli? Es domāju, ka nav vis normāli. Krievijas propaganda un rīcība apliecina, ka tā vēlētos savākt visas bijušās padomju republikas atkal vienā valstī un ir gatava par to karot.

Latvijā ilgstoši diskutējam par to, vai sabiedriskajiem masu medijiem ir jābūt krievu valodā un cik daudz krievu valodas šajos medijos jābūt. No vienas puses, krievvalodīgajiem iedzīvotājiem sen bija laiks iemācīties latviešu valodu, bet, no otras puses, ja reāli viņi valsts valodu nemāk, tad var palikt bez objektīvas informācijas dzimtajā valodā. Kā jūs domājat, vai sabiedriskajiem medijiem jābūt krieviski?

Es varu pastāstīt par Ukrainas pieredzi. Mums krievu valodu televīzijā vajadzēja aizliegt daudz ātrāk, nekā to izdarījām. Tagad sabiedriskā televīzija ir tikai ukrainiski un nav nekādu diskusiju par to, ka vajadzētu būt kādiem raidījumiem arī krieviski. Jo, 

ja nav krievu valodas skolās, nav krievu valodas valsts oficiālajos dokumentos, ir tikai loģiski, ka krievu valodas nav arī televīzijā. 

Protams, arī Ukrainā joprojām ir krievvalodīgie iedzīvotāji, kuri savā starpā runā krieviski. Ar to nav nekādu problēmu, bet tas nenozīmē, ka arī televīzijai jāraida krieviski.

Esmu sapratusi, ka krievu valodas izmantošana masu medijos bija veids, kā kontrolēt mūsu valsti, kā saglabāt savu ietekmi. Jā, nebija viegli pāriet uz televīziju tikai ukraiņu valodā: tas prasīja daudz darba. Saprotu, ka Latvijai šī pāreja būs vēl grūtāka, jo latviešu un krievu valodas ir vēl atšķirīgākas. Taču ņemiet vērā: Krievijai krievvalodīgie masu mediji noder arī tam, lai vāktu informāciju par jūsu valsti. Protams, tā to darīs arī tad, ja paliks masu mediji tikai latviešu valodā, taču tad šādi spiegot būs grūtāk: būs nepieciešami cilvēki, kas māk latviešu valodu.

Jau minējāt, ka jūsu organizācija "slidstvo.info" ir partneris lielā izmeklējošās žurnālistikas projektā "Organizētās noziedzības un korupcijas ziņošanas projekts". Ieskatoties tā mājaslapā, var redzēt, ka lielākā daļa pēdējā laikā publicētās informācijas skar Krieviju. Vai varētu teikt, ka šī projekta žurnālistiskā izmeklēšana pirmkārt pievēršas tieši tai noziedzībai, kas nāk no Krievijas?

Nē, noteikti nav tā, ka šajā projektā apzināti fokusējamies tieši uz Krieviju. Tajā apvienojušies žurnālisti no visas pasaules: ne tikai no visas Eiropas, bet arī Āfrikas, Dienvidamerikas. Tā ka pievēršam uzmanību organizētajai noziedzībai un korupcijai visā pasaulē. Tiesa, jā, diezgan daudzi žurnālisti šajā projektā ir arī no bijušajām Padomju Savienības republikām, un, tā kā šīm valstīm saiknes ar Krieviju joprojām ir diezgan ciešas, tad tā arī sanāk, ka diezgan daudz no žurnālistu ziņotā skar Krieviju. 

Protams, iemesls ir arī tas, ka daudziem noziegumiem visā pasaulē – ne tikai kara, bet arī ekonomiskajiem un citu veidu – ir kādas saiknes ar Krieviju. 

Turklāt tā dažādos veidos arī mēģina iespaidot norises citās valstīs, izdara spiedienu uz amatpersonām un žurnālistiem.

Jā, bieži vien rodas iespaids, ka Krievija ir kā zirneklis, kas izpletis savus tīklus pa visurieni un tas ļauj šo ietekmi vismaz daļēji paturēt arī kara laikā, kaut sankcijām it kā vajadzēja Krieviju izolēt. Kaut vai projekta pēdejās publicētās ziņas: Ukrainā, kas karo ar Krieviju, joprojām ir tiesneši, kam ir arī Krievijas pilsonība, Krievijas pilsoņi turpina pirkt pases Maltā. Kā tas iespējams vairāk nekā divus gadus pēc kara sākuma?

Jo Krievijas pārstāvji ir veidojuši dziļus ietekmes tīklus daudzās valstīs. Nav noslēpums, ka daudzās valstīs dzīvo ļaudis, kas nāk no Krievijas. Daļa no viņiem ir spiegi, aģenti, kas veido šos tīklus, tieši tā, kā teicāt: viņi darbojas gluži kā zirnekļi. Acīmredzot šie ietekmes tīkli jau gadiem austi daudzās valstīs. Kaut vai ja paskatāmies uz krievu oligarhiem, kuriem ir ļoti daudz naudas: daudzi no viņiem vismaz daļēji dzīvo Lielbritānijā un citās valstīs. Viņi investē šajās citās valstīs, tāpēc saņem uzturēšanās atļaujas vai pat pases, bet viņiem ir sakars arī ar Krievijas noziedzīgo pasauli, un tādējādi noziegumi no Krievijas tiek pārnesti arī uz citām valstīm. Veidojas starptautiski noziedzīgi tīkli, kas joprojām saglabā saikni ar Krieviju, un šie noziedznieki vienlaikus var būt gan spiegi un aģenti, gan mafiozi.

Kur ņemat motivāciju turpināt strādāt un vēstīt par Krievijas noziegumiem tagad, kad Rietumi nesniedz pietiekamu atbalstu Ukrainai?

Piekrītu, ka mums neklājas viegli, taču mēs dzīvojam šajā valstī, citas valsts mums nav, un ir jācīnās līdz galam. 

Mēs esam upuri, un mēs nedrīkstam par to klusēt, mums ir jāfiksē noziegumi, kas veikti pret Ukrainas tautu, jāatklāj pāridarītāju sejas, ja tas iespējams. 

Es ticu, ka galu galā viņi saņems sodu un tas palīdzēs novērst iespējamus karus nākotnē.

Uzziņa

Neatkarīgie žurnālisti – okupantu ienaidnieki 

Dokumentālā filma "Okupācija – vārda cena" stāsta par ukraiņu žurnālistiem, ko nogalinājusi, apcietinājusi, spīdzinājusi vai citādi centusies ietekmēt Krievijas okupācijas vara. Atšķirībā no daudziem citiem žurnālistiem nebija ļauts izbraukt no okupētajiem apgabaliem. Krievijas armijas izveidotajos kontrolpunktos bija gan Ukrainas amatpersonu, gan arī žurnālistu saraksti, lai viņi tiktu aizturēti. Kā atzīst kāda no filmas varonēm, žurnālisti ir okupantu ienaidnieki.

Foto: Publicitātes

Svetlanai Zalizetskai, tobrīd vietnes "RIA Melitopol" īpašniecei, izdevās izbraukt ar svešu pasi, maskējoties kā medicīnas darbiniecei pēc tam, kad vietne bija raidījusi Ukrainas iedzīvotāju protestus pret okupantiem. Taču okupācijas vara aizturēja sievietes tēvu. Lai panāktu tēva atbrīvošanu, viņa bija spiesta nodot pieeju savai ziņu vietnei Krievijai. Vienlaikus gan žurnāliste sociālajos tīklos paziņoja, ka vairs vietni nepārvalda.

Savukārt Oļehs Baturins pirms kara bija laikraksta "Novij den" žurnālists. Sākoties karam, viņš ziņoja par to, kas notiek okupētajos apgabalos gan televīzijā, gan sociālajos tīklos, piemēram, vēstīja, ka nav nopērkama maize. Viņu uz tikšanos paaicināja paziņa, taču tikšanās vietā viņam uzbruka, piekāva, ielika automašīnā un aizveda. Oļeham draudēja, ka viņu nošaus pēc kara laika likumiem, lika saukt nacistu uzvārdus.

Oleksandrs Hunko, Nova Kahovkas pilsētas portāla galveno redaktoru, nolaupīja un, draudot nogalināt, piespieda ierakstīt video, kurā viņš atvainojās, ka savos rakstos saucis Krievijas armiju par okupantiem un orkiem, kā arī apgalvoja, ka ar Krieviju viss mainīsies uz labu. Ticis drošībā Rietumukrainā, O. Hunko no saviem vārdiem par labu okupantiem atteicās.

Pirms filmas par ukraiņu žurnālistiem "Slidstvo.info" komanda veidoja filmu par nolaupītajiem un uz Krieviju aizvestajiem ukraiņu bērniem "Bēgšana no nebrīves Krievijā".

Foto: Publicitātes

Savukārt pēdējā "Slidstvo.info" veidotā filma "Viņš sauca mani par savu meiteni" stāsta par četriem Hersonas civiliedzīvotājiem, ko Krievijas armijas pārstāvji spīdzinājuši un izvarojuši.

"Slidstvo.info" veidotās filmas pieejamas vietnē "Youtube".

Par ko vēstī Organizētās noziedzības un korupcijas ziņošanas projekts?

Vietnē "occrp.org" lasāms, piemēram,

ka vēl 2023. gadā, apejot sankcijas, Krievijas uzņēmēji, kuri apgādā arī armiju, ieguvuši Maltas pilsonību sev un saviem ģimenes locekļiem;

ka vairākiem Ukrainas tiesnešiem ir Krievijas pilsonība. Kāda tiesnese to ieguvusi tikai 2019. gadā. Viņa arī regulāri devusies braucienos uz Krimu;

kāda ir shēma, ar kuras palīdzību Krievijas flote joprojām saņem nepieciešamās preces no Eiropas.

Atmaskots

Foto: #sif_maf2023

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikācijas saturu atbild "Latvijas Avīze".