15 °C
Nedēļas nogalē 13. un 14. jūlijā Bauskas pilī, Bauskas Kultūras centrā un Sv. Gara baznīcā notiks Senās mūzikas centra rīkotais tradicionālais senās mūzikas festivāls "Vivat, Curlandia!". Viens no koncertiem šajā festivālā ir soprāna Elīnas Šimkus izlolots. Tā nosaukums ir "Reiz Venēcijā...", un tajā piedalīsies arī itāliešu lautists Mauro Pinčiaroli un pašmāju traversflautiste Kristīne Stumbure.
Senie mūzikas instrumenti, vēsturiski tērpi, izcilas ārzemju viduslaiku mūzikas grupas un pašmāju senās mūzikas atskaņotājmākslinieki jau devīto gadu Bausku pārvērtīs par vietu, kur iespējams redzēt, dzirdēt un izjust viduslaiku, renesanses un agrīnā baroka laika cilvēku ikdienu. Tā, piemēram, aizraujošs ceļojums laikā būs "Muzikālās skices Frīdriha Lielā galmā" – tajā satiksies divi 18. gadsimta lielmeistari mūzikā – Johans Joahims Kvancs (1697–1773), kurš pasaules mūzikas vēsturē zināms ne vien kā izcils instrumentālās mūzikas komponists, bet arī flautas spēles metodikas autors, instrumentu būvnieks un inovators, kā arī – Prūsijas karalis Frederiks II (1712–1786), kurš ārkārtīgi mīlēja mūziku.
Bet sarunu ar soprānu Elīnu Šimkus sākam ar to īpašo, kas piemīt tikai senajai mūzikai.
Elīna, atceros jūsu lielisko Bibliotekāri Ērika Ešenvalda operā "Iemūrētie", taču esat sacījusi, ka tieši senā mūzika ir jūsu sirdslieta. Kādēļ?
E. Šimkus: – Studējot dziedāšanu un profesionāli muzicējot, uz skatuves būšu aizvadījusi jau divdesmit piecus gadus. Gadiem ritot, esmu sapratusi, ka klasiskā operdziedāšana tās tradicionālajā izpratnē mani tomēr tik ļoti nesaista, kaut esmu piedalījusies daudzu operu iestudējumos gan Latvijā, gan ārvalstīs. Savukārt senā mūzika, kamermūzika, kā arī dalība vokāli simfoniskajos opusos ir tas, kas mani profesionāli saista visvairāk. Tajā ir kaut kas man īpaši tuvs – varbūt citas nianses, krāsas, daudzveidība...
Turklāt Norvēģijas Mūzikas akadēmijā iegūtais maģistra grāds izpildītājmākslā ietvēra daudzpusīgāku vokālo izglītību, ne tikai uz operdziedāšanu virzītu. Mana specialitāte bija Mocarta liriskās lomas, kas jau iezīmē senāku šķautni mūzikā. Tolaik arī radās interese par kaut ko senāku nekā tikai Pučīni un Verdi. 2008. gadā, vēl Norvēģijas studiju laikā, diriģents Māris Kupčs uzaicināja mani piedalīties Hendeļa operas "Kserkss" koncertuzvedumā Mazajā ģildē. Tā bija mana pirmā iepazīšanās ar senās mūzikas pasauli, kas lika man iemīlēt šā laikmeta mūziku. Apjautu, ka senā mūzika ir kaut kas tāds, ko vēlētos izprast padziļinātāk un iepazīt tuvāk. Kad vēl studēju Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā bakalaura programmā, Senās mūzikas katedra nebija izveidota. Tas šķita kā tāls un kluss sapnis. Tādēļ pēc bakalaura studijām devos studēt uz Norvēģiju. Kad atgriezos Latvijā, Māris Kupčs bija nodibinājis Senās mūzikas katedru arī Latvijas akadēmijā, un 2016. gadā atkal nolēmu studēt, pēc četriem gadiem iegūstot otru maģistra grādu – šoreiz senās mūzikas dziedāšanā.
Ar ko senā mūzika, jūsuprāt, ir īpaša?
Mūsdienu trauksmainajā un brīžiem – vārda tiešā nozīmē – neglītuma pilnajā pasaulē kā veldzējošs pretstats ir senajā mūzikā dominējošā tieksme pēc absolūtās harmonijas. Tās ir skaistas, harmoniskas melodijas, patiesas emocijas, vārda tīrība, klasiski sižeti, uz ko balstās agrīnās operas, kā arī vēstījumi par skaidru, romantisku mīlestību, par bruņnieciskumu un cēlumu. Tā ir apgarota mūzika, vai tā būtu sakrālā, kas radīta baznīcas vajadzībām, vai arī laicīgā. Pie katras savas programmas pavadu vairākus mēnešus izpētes darbā, mēģinot atrast man vēlamāko, skaistāko mūziku, kaut ko tādu, ko tiešām pati no visas sirds vēlētos dziedāt. Arī mēģinājuma process tad sagādā lielu prieku, jo pati šo mūziku esmu atradusi, atšķirot senos nošu pierakstus un dažkārt pat pārrakstot tos mūsdienu notācijā. Reizēm notis nav viegli atrast, sevišķi Latvijā, tāpēc bieži vien konsultējos ar itāliešu kolēģiem un katru sūtījumu no Milānas gaidu kā skaistu dāvanu! Senā mūzika ir kaut kas no citas pasaules – arī tiešā nozīmē, protams, tā ir no cita laikmeta – bet tajā ir kas tāds, pēc kā mūsdienās vajadzētu vairāk ilgoties, lai darba dunas un dažādiem satraukumiem pilno ikdienu padarītu harmoniskāku, lai ienestu tajā vairāk skaistuma un miera. Kopš dziedu seno mūziku, esmu iemācījusies saskatīt vairāk harmonijas un skaistuma arī citās lietās, no citas šķautnes uztvert estētiskās vērtības sev apkārt – arhitektūrā, interjerā, apģērbā. Esmu iemācījusies novērtēt klasisko izpratni par skaistumu, kas mūsdienās sastopams arvien retāk.
Jums izdevies uz Latviju atvest arī ārzemju senās mūzikas ansambļus...
Jā, piemēram, lautists Mauro Pinčiaroli, kas ar mani kopā muzicēs šovasar Bauskā, ir no Milānas baroka orķestra "Coin du Roi", un ar viņu kopā muzicēju arī Milānā 2015. gadā agrīnās Mocarta operas "Apolons un Hiacints" iestudējumā. Gadu vēlāk ar šo Milānas orķestri man bija solo koncerts Sv. Jāņa baznīcā Rīgā. Nu itāliešu lautists uzsācis brīnišķīgu sadarbību ar profesoru Kupču festivālā "Vivat, Curlandia!", kura regulārs viesmākslinieks Pinčiaroli ir jau kopš 2016. gada. Kopā ar Mauro un latviešu flautisti Kristīni Stumburi esam izveidojuši senās mūzikas trio, un kopā uzstāsimies koncertā "Reiz Venēcijā...". Tas stāsta par mīlestību – laimīgu un nepiepildītu, mūžīgu un gaistošu... Koncerta programmā ir arī viena komponiste – sieviete – Barbara Stroci, man īpaši tuva māksliniece, kura bija arī dziedātāja un par kuras radošo darbību savulaik rakstīju maģistra darbu, studējot Senās mūzikas katedrā. Koncerta programmā iekļauta 100 gadu itāliešu komponistu mūzika. Kāpēc 100 gadu? Jo visi šie muzikālie dižgari dzimuši simt gadu laikā – no 1567. gada līdz 1667. gadam. Lielākajai daļai no viņiem dzīve vai radošā darbība saistīta ar Venēciju, tāpēc arī koncertam nosaukums – "Reiz Venēcijā...". Klausītājiem būs iespēja dzirdēt, kā itālieši mīlestību apdziedāja 16. un 17. gadsimtā.
Pieņemu, ka pati Venēcijā noteikti esat bijusi. Tad kāda tā ir?
Pirmajā viesošanās reizē kā tipiskam tūristam atklājums bija Marka laukums, plūdi, katedrāle, izbraukums ar gondolu. Bet pēcāk tvēru pavisam citus mirkļus prom no tūristu iecienītajām vietām: pamanīju, cik skaisti izžauta veļa uz auklas pār kanālu, mazus tiltiņus, ēnainākas ieliņas, nomaļākas baznīciņas, kur vietējie noliek kādu svecīti un kur ieklīst tikai pa kādam retam tūristam. Prātā palikusi nomaļa baznīca ar apaviem pie ieejas, kas tur atstāti, izkāpjot no laivas. Jo ūdens līmenis tik augsts, ka baznīca ir applūdusi. Brienu pa baznīcu basām kājām, līdz potītēm ūdenī... Un vienlaikus esi īstajā venēciešu dzīvē, kur nav tūristu pūlī jācīnās par graudiņiem, ar ko pievilināt baložus. Kad ar vīru pārskatījām ceļojuma bildes, nospriedām, ka šim Venēcijas albumam varētu likt nosaukumu – citādā Venēcija. Neredzēta, interesanta, īsta.
