“Lai vecumdienās nebūtu grūti, par stāju jādomā jau no bērnu dienām,” teic fizioterapeite Diāna Silantjeva un izstāsta gadījumu no pieredzes, kad reiz pētījusi rentgenuzņēmumu un domājusi, ka pacientei ir ap 40 gadu, bet kabinetā ienākusi divdesmitgadniece.
Fizioterapeite gan uzsver, ka ļoti liela loma ir ģenētikai, jo kaulu problēmas tiek pārmantotas. Bet, ja saudzē, stiprina muskuļus, piedomā par stāju, kustībām, problēmas var attālināt un samazināt. Ikviens var saprast un iemācīties kompensēt savas muguras īpatnības.
Ar ideālu stāju var lepoties tikai retais. Parasti ir kādas nobīdes noteiktā daļā vai visā mugurkaulā. Taču mugurai nav jābūt tik taisnai kā slotaskāts. Pareiza stāja ir nepiespiests vertikāls ķermeņa stāvoklis ar minimālu enerģijas patēriņu, līdzsvars starp dažādām muskuļu grupām un Zemes pievilkšanas spēku. Tomēr 40–50% pasaules iedzīvotāju pieaugušā vecumā ir stājas problēmas.
Vecāku pacietība
Stāju var testēt, nostājoties pie sienas, piespiežot pie tās papēžus, dibenu, plecus un galvu. Starp sienu, kakla un jostas daļu jāpaliek brīvai telpai, kur var aizlikt pirkstus. Ja galvu neizdodas piespiest pie sienas, tā ir nobīdīta uz priekšu vairāk, nekā vajag. Tad jāpievēršas koriģējošajai vingrošanai. Ja bērnam ir skolioze, var redzēt, ka, liecoties uz priekšu, viņam mainās krūškurvja augstums, piemēram, veidojas ribu kupris vai pastiprināts izliekums jostasdaļā.
Lai arī bērns piedzimst ar taisnu mugurkaulu, stājas tipu lielākoties mantojam no vecākiem. Ja vien nav bijušas traumatiskas dzemdības, katra spēkos ir mugurkaulu dzīves laikā nesabojāt. Bet kas notiek ikdienā? Vecāki sāk mazuļus pāragri sēdināt, tāpēc veidojas kifoze – palielināts izliekums krūšu daļā. Kamēr nav attīstījies pietiekams muskuļu spēks, nedrīkst priekšlaikus mazu bērniņu sākt staidzināt.
Atbildība nemazinās arī vēlāk, jo vecākiem savas atvases noteikti jāpavēro arī pubertātes vecumā, īpaši, ja ir mazkustīgs dzīvesveids. Stājas novirzes visātrāk progresē straujas augšanas periodā 11–15 gadu vecumā. Pēc tam mugurkaula izliekumi nostiprinās, saites un locītavas kļūst mazāk elastīgas.