15.7 °C
Tautas lietišķās mākslas izstrādājumu gadatirgus pagājušās nedēļas nogalē Latvijas Etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā notika jau 52. reizi. Šogad tirgū savu preci piedāvāja vairāk nekā pieci simti amatnieku, mājražotāju un ēdinātāju. Gadatirgū prieku smelties un kaut ko arī nopirkt bija ieradušies aptuveni 21 000 apmeklētāju.
"Blakus tradicionālajām lietām šoreiz bija daudz jaunu radošu risinājumu. Katram bija par kādam jaunumam, kurus meistars darinājis, domājot par tirgu un to, kas varētu būt noderīgs arī pircējam," atzīmē Linda Rubene, Latvijas Nacionālā kultūras centra tautas lietišķās mākslas eksperte.
Bagātīga pīto grozu krāsu un formu daudzveidība, rotu meistari, kalēji, kokamatniecības meistari, akmeņu un dažādu tērpu meistari – katram sava īpaša vieta un nozīme, veidojot gadatirgus piedāvājumu.
"Prieks redzēt, ka gadatirgū joprojām piedalās tik plašs tautas lietišķās mākslas studiju klāsts, jo tieši tautas lietišķās mākslas studijas bija tās, kuru dēļ aizsākās gadatirgus tradīcija brīvdabas muzejā. Jau no pašiem pirmsākumiem gadatirgus ir bijis nacionālās identitātes un pašapziņas stiprinātājs, un tādam tam jābūt arī nākotnē," ir pārliecināta L. Rubene.
Kam lielākie "čiekuri"
Vislielākie "čiekuri" gadatirgū bija līvānietim kalējmeistaram Valērijam Konstantinovam. Abas nopietna izmēra plastiskās metāla skulptūras domātas novietošanai gan publiskā vidē, parkā vai dārzā, gan slēgtā telpā kādā viesu mājā. Čiekuri kalti no zviedru "CorTen" tērauda. Šī tērauda marka ārtelpas klimatiskajos apstākļos ātri pārklājas ar dekoratīvu rūsas slānīti, kas, pateicoties speciālajiem metāla piejaukumiem, dziļāk metālā neiet, bet veido uz virsmas stabilu aizsargkārtu. Mākslinieka izdomai un āmuram pieder arī daudzi citi pilsētvides objekti – gan liriskais "Izlīgšanas soliņš" Līvānos, gan dekoratīvā kariete pie Krāslavas pils. Meistars sirdī ir arī rokeris un ir izkalis jau četrus sarežģītus metāla objektus "pēc motocikla ģīmja un līdzības".
Zoslēns vai svilpaunieks
Gadatirgū varēja vērot, kā savu attīstību piedzīvo tradicionālā rotaļlieta – svilpaunieks. To jaunā – profesionālā mūzikā izmantojamā – līmenī pacēlis Aleksandrs Maijers kopā ar kundzi Ingu, kura, jāatzīmē, šai smalkajai nodarbei velta visvairāk laika. Meistari ilggadēji sadarbojas ar tautas mūzikas salonu "Upe". Viņu veidotos instrumentus savā jaunradē izmanto arī profesionālie mūziķi un komponisti. "Svilpaunieks ir sen zināms mūzikas instruments, aizvēsturiska slēgtā flauta, kas pasaulē pazīstama ar vārdu – okarīna. Tulkojumā no itāļu valodas – zoslēns," zina stāstīt meistars Aleksandrs Maijers. "Stabulē skaņa plūst ārā pa atveri otrā galā, bet svilpauniekā skaņa atduras un izplūst pa speciāliem caurumiem. Svilpauniekā var būt līdz septiņiem caurumiem, kurus var kalibrēt un panākt, ka skaņa precīzi atbilst noteiktam tonim. Kalibrēšana notiek, mainot urbuma diametru. Vēl nesen to darīja, vadoties pēc muzikālās dzirdes, bet tagad to var izdarīt, izmantojot mobilā telefona lietotni. Vienkārši jārada skaņa, un lietotne norāda, cik trūkst līdz tīram tonim. Tad skaņas atveri maina, līdz tonis atbilst vēlamajam. Pirmo kalibrēšanu izdara, kamēr materiāls vēl ir jēls. Tomēr māls žūstot saraujas par pustoni, tā ka tas ir vēl reizi jākalibrē. Noskaņots mūzikas instruments ar specifisku skaņu jau rada iespēju nopietni muzicēt, ne velti pasaulē zināmi ansambļi, kas izmanto tikai okarīnas. Ja kādam interesē, to var redzēt un dzirdēt vietnē "YouTube"," stāsta meistars Aleksandrs Maijers.
Tamborējuma otrā iespēja un nātru krekli
Tērpu dizainere Sonita Pāvuliņa, ikdienā izpildot pasūtījumus un radot modeļus, bija jau pamatīgi izpētījusi tekstila noslēpumaino valstību, kad sajuta mūžības aicinājumu. Tik daudz kultūrmantojuma Latvijā – skaistu tekstiliju – aiziet nebūšanā. Lai to vismaz mazliet labotu, skaistajam roku darbam jādod otrā iespēja. Sonita nolēma apgūt tekstila restaurēšanas noslēpumus un kaut daļu no pagājušās godības atgriezt apritē. Šiem tamborējumiem piemītošā laika patina patika māksliniecei un, izrādās, patika arī klientiem Ne velti pirmie pircēji bija tērpu dizaineres klienti, kuriem tika piedāvāts iegādāties arī kādu atjaunotu tamborētu veclaiku spilvenu. Piedevām tie labi iederējušies mūsdienīgā interjerā. Vēsturiskos tamborējumus Sonita iegūst dažādi – vislabāk no pūralādēm. Tad skaistais tamborējums, kas stāsta par ātri skrejošo laiku, tiek sakārtots atbilstoši mūsdienu ekspluatācijas prasībām.
Savukārt baldoniete Līga Treija gadatirgū cita starpā piedāvāja arī tādu Latvijas tirgū mazāk redzētu izstrādājumu kā nātru auduma kreklu. Uzreiz atmiņā ataust populārā Andersena pasaka "Meža gulbji". Tajā princese auž nātru kreklus saviem 11 brāļiem, kuri ar tiem ne tikai piesegs plikumus, bet arī atbrīvosies no melnās maģijas lāsta. Bērnu dienās, pasaku lasot, likās, ka tas nu gan ir viens šausmīgs darbs, likt brāļiem valkāt nātru kreklu. Izrādās, nātru audums nepavisam nav kodīgs, tieši otrādi. Nātru audums Latvijā jau izsenis izmantots paralēli liniem un kaņepēm. Nātru auduma tērpos esot ģērbusies gan Napoleona, gan ķeizariskās Vācijas un cariskās Krievijas armija. Tagad nātre atkal kļūst populāra: to iesaka veselīga dzīvesveida un ekoloģijas jomas eksperti.
"Terra sigillata" un koka trauki
Minsteres Mākslas akadēmijā izglītību guvusī dizainere Zane Zariņa ikdienā sastopama savā studijā Ogres radošajā kvartālā "Pasts", kur viņa gan māca bērnus, gan radoši strādā. Savu keramikas darbu izgatavošanā viņa glazūras vietā izmanto sensenu tehnoloģiju, ko noslēpumaini sauc "terra sigillata". Virsmas īpašo pārklājumu panāk ar māla duļķēm. Process ir vienkāršs. Mālu saskalo ūdenī. Rupjākās daļiņas nosēžas trauka apakšā un augšā veidojas ūdens slānis. Vidējo slāni nosūc, uzklāj uz māla virsmas un pulē. To atkārto vairākas reizes, līdz rezultāts apmierina. Apdedzināta trauka virsma iegūst gludumu un savdabīgu nokrāsu. Šis virsmas apstrādes veids novērš māla virsmas porainību un atvieglo kopšanu.
Savukārt interesantu koka trauku kolekciju gadatirgū demonstrēja no Preiļiem nākošais koktēlnieks Janis Ziemelis. Meistars izveidojis savu, dziļi izjustu skatījumu uz koku un tā dvēseli, viņš saviem darbiem izmanto jau nokaltušus kokus no tuvākās apkārtnes. Gadatirgū eksponētā trauku kolekcija veidota no bērza koka. Virspusē redzama bērza miza, kalta atstātās pēdas veido trauka virsmas faktūru. Kājiņas ir veidotas kokgriešanas tehnikā. Kopumā sanācis izcili dekoratīvi, ar cieņu pret amatu. "Kad es skaldu malku, man žēl katras koka pagales, jo no tās kaut ko skaistu var pagatavot. Lai nesāpētu sirds, malku tagad skaldu tikai pustumsā, kad gaismiņas ir tikai tik daudz, lai pirkstā neiecirstu," smaidot saka Janis.
