Viens no Latvijā redzamākajiem un pieredzējušākajiem gaļas liellopu audzētājiem, divu gaļas liellopu nevalstisko organizāciju vadītājs un biedrības "Zemnieku saeima" padomdevējs lopkopības jautājumos Raimonds Jakovickis intervijā "Agro Topam" stāsta par nozares aktualitātēm, vērtē gaļas liellopu nobarošanas iespējas un izsaka nozares nākotnes prognozi. 

Kādā virzienā Latvijā patlaban attīstās gaļas liellopu nozare?

Dominējošais gaļas liellopu nozarē bija un arī turpmāk būs teļu eksports. Mums ir jāsaprot, ka citās ES dalībvalstīs ar gaļas liellopu nobarošanu darbojas specializētās saimniecības, kas neaudzē zīdītājgovis. Nobarošana nozarē ir atsevišķs sektors. Nobarotāji pērk teļus, un viņiem ik mēnesi ir ko piedāvāt tirgum. Latvijā gaļas liellopu audzēšanu saprot tā – ja vēlies darboties ar gaļas lopkopību, tad ir jāpērk un jāaudzē zīdītājgovis. Saimnieki vēl neaizdomājas, ka varētu vien nobarot. Es cenšos iespējami daudz par šo tēmu runāt, rosinu domāt šajā specializācijas virzienā. Protams, Latvijā ir saimniecības, kas dara visu – tās ir lielas, stabili nostādītas saimniecības. Rietumeiropā un valstīs, kur dzīvnieki nonāk nobarošanai, piemēram, Turcijā, Libānā, saimniecības ir specializējušās.

Kā šajās valstīs nonāca līdz specializācijai?

Šajās valstīs uz vietas ir gaļas tirgus. Mums Latvijā tas ir ļoti neattīstīts, nav patērētāju. Turklāt dzīvnieki ir jānobaro vienādā kvalitātē. Tie ir jātur vienādos apstākļos un jābaro pēc vienas receptes vienā vietā. Arī tirgū vajag vienādas klases liemeņus, kvalitātes svārstības nav vēlamas. Latvijā gaļā nonāk galvenokārt brāķētie dzīvnieki ar ļoti plašu kvalitātes spektru. Ir arī jāatzīst ļoti jūtamās klimata izmaiņas Spānijā un Turcijā. Šajās valstīs kļūst daudz sausāks, ganības izdeg, to paliek aizvien mazāk. Arī Latvijā sienu baro jau vasarā. Kad ganības izdeg, var barot koncentrēti, bez ganību izmantošanas.

Ciltsdarbs gaļas liellopu nozarei visu laiku ir bijis svarīgs, un tas attīstās. Latvijas Gaļas liellopu audzētāju asociācija (LGLAA) sniedz saimniekiem vajadzīgos pakalpojumus, sākot ar lineāro vērtēšanu, palīdz dzīvnieku atlasē, sertifikātu kārtošanā un sniedz arī citus pakalpojumus. Deviņdesmito gadu sākumā un otrajā pusē saimnieki mēģināja audzēt dažādas gaļas liellopu šķirnes un dažādus krustojumus. Tirgus ciltsdarbam rāda virzienu. Mūsu tirgū vairāk ir intensīvās šķirnes – Šarolē un Limuzinas. Vēl populāra ir Herefordas un Angus šķirne. Latvijā saimnieki vairāk izvēlas to, ko ir vieglāk pārdot. Cenšamies attīstīt ciltsdarbu, sekot pasaules tendencēm. Vislabāk būtu, ja paši saimnieki dotu redzējumu par nozares izaugsmes virzienu. Tad profesionālās organizācijas varētu lemt, kas ir labs, kas neder un kas būtu darāms.