Ar nobīdi pamanītais apkaunojums

Situācija, kad kādai personai tiek atņemts apbalvojums, nav bieža, bet nevarētu arī teikt, ka īpaši unikāla.

Māris Antonevičs.

Foto: Dainis Bušmanis / Latvijas Mediji

Parasti tas notiek, kad apbalvotā persona jau pēc godināšanas sastrādā nepieņemamas lietas vai arī gaismā nāk nezināmi fakti no pagātnes. To gan īsti nevar attiecināt uz nupat Latvijas Ordeņu kapitula pieņemto lēmumu atņemt 2010. gadā piešķirto Atzinības krustu juristam Uldim Krastiņam, jo tieši šobrīd viņš neko apkaunojošu nav veicis un nekas jauns pēc būtības arī nav uzzināts. Tieši tāpēc tas kļūst vēl zīmīgāk.

Vairākkārt pieredzēta situācija – sportists uzvar sacensībās, iegūst medaļu, tiek sveikts ar ovācijām, viņam atskaņo himnu un ar sumināšanu sagaida mājās, taču drīz atklājas, ka uzvara ir bijusi negodīga, jo persona lietojusi aizliegtās vielas. Seko lēmums par medaļas atņemšanu. Ne vienmēr tas tiek atzīts, nereti persona turpina noliegt savu vainu. Ja runa ir par Krieviju (tai gan kopš 2022. gada lielajos sporta notikumos oficiāli liegts piedalīties, un daļa sportistu to dara zem neitrālā karoga), tad te var runāt pat par atsevišķu sadaļu Kremļa propagandā – mūsu sportistus apbižo tikai tāpēc, ka viņi ir krievi, tā ir "kolektīvo Rietumu" atriebība, nespēja pieņemt, ka esam varenāki, nu un tā tālāk. 

Jāpiebilst, ka paši krievu sportisti labprāt iesaistās šajā propagandas spēlē – labāk taču palikt varonim vismaz noteiktas publikas acīs, nevis ar nokārtu galvu atzīt, ka esi krāpies.

Ar valstiskiem apbalvojumiem ir sarežģītāk. Ko, piemēram, nozīmē "apkaunojošs nodarījums", kas Latvijas Valsts apbalvojumu likumā minēts kā viens no četriem iemesliem, kāpēc Ordeņu kapituls var lemt par ordeņa atņemšanu? (Likuma 48. pants. (1) Ordeņu kapituls pieņem lēmumu par valsts apbalvojuma atņemšanu, ja persona: 1) ar likumīgā spēkā stājušos tiesas spriedumu atzīta par vainīgu tīšā noziedzīgā nodarījumā; 2) ir izdarījusi apkaunojošu nodarījumu, kas nebija zināms Ordeņu kapitulam apbalvojuma piešķiršanas laikā un kas nav savienojams ar apbalvotas personas statusu; 3) atteikusies no valsts apbalvojuma pēc tā pasniegšanas un atdevusi to kopā ar dokumentiem Ordeņu kapitulam; 4) pirms apbalvojuma pasniegšanas iesniegusi Ordeņu kapitulam rakstveida iesniegumu par atteikšanos no piešķirtā apbalvojuma.) 

Iespējams, liela daļa par apkaunojošu uzskatīs arī bijušā boksera Maira Brieža pašreizējo uzvedību. Viņam Triju zvaigžņu ordenis tika pasniegts 2017. gadā, taču Brieža tēls kopš tā laika ir pamatīgi mainījies, sākot jau ar izteikumiem par karu Ukrainā, apšaubāmajiem un dezinformāciju vairojošajiem paziņojumiem soctīklos, tagad arī politiskajām aktivitātēm. Bet pagaidām, tā teikt, nekas krimināls, lai arī daudzi, kas savulaik parakstījās zem kolektīvā iesnieguma par Brieža apbalvošanu, tagad to noteikti nožēlo.

Tiesas spriedums ir konkrētāks atskaites punkts. Piemēram, nesen no Francijas Goda leģiona ordeņa saņēmēju saraksta tika izslēgts bijušais valsts prezidents Nikolā Sarkozī. Pērn viņš tika notiesāts par korupcijas noziegumiem. Francijas mediji steidza atgādināt, ka iepriekšējā tāda līmeņa amatpersona, kurai atņemts šis apbalvojums, bijis maršals Filips Petēns, kurš Otrā pasaules kara laikā sadarbojās ar okupantiem – nacistisko Vāciju. Pēc kara 1945. gadā tolaik gandrīz 90 gadus vecajam Petēnam tika piespriests nāves sods, kuru valdības vadītājs Šarls de Golls nomainīja pret mūža ieslodzījumu.

Latvijā salīdzinoši skaļāks gadījums – Triju zvaigžņu ordeņa atņemšana Vladimiram Putinam pietuvinātajam Krievijas miljardierim Pjotram Avenam 2022. gada 1. martā. Pilna mēroga kara pirmajā dienā viņš bija redzams Putina rīkotā sanāksmē Kremlī, ko varēja tulkot kā atbalstu vai pat līdzdalību agresijā. Avens arī publiski nenorobežojās no Putina, to viņš nav izdarījis joprojām, lai gan sparīgi cīnās par sankciju atcelšanu sev. Tolaik Avens izplatīja paziņojumu, ka lēmums par ordeņa atņemšanu viņu esot "pārsteidzis un pazemojis".

Ja atgriežas pie jurista Ulda Krastiņa, tad te jautājums būtiski paplašinās, jo skaidrs, ka runa vairs nav par vienu personu, bet par attieksmi pret okupācijas režīmu, līdzdalību tajā, it īpaši, ja runa ir par represīvām iestādēm, kas atbildīgas par sakropļotām cilvēku dzīvēm. Līdz šim nerakstīta nostāja bijusi tāda, ka tas, protams, bija noziedzīgs režīms, taču līdzdalība ir pieņemama, jo, runājot vienkāršiem vārdiem, – tādi laiki bija. Bieži īsti nav citas iespējas, kā vien pievērt acis uz pagātni, – arī pēckara Vācijā nācās pieņemt, ka lielā daļā amatu stājas ar nacistiem saistītas personas, tas pats – pēc Franko režīma gala Spānijā un citur. Āfrikas valsts Ruanda 1994. gadā piedzīvoja mežonīgu genocīdu, tā organizatori vēlāk tika tiesāti, tomēr, ja gribētu sodīt un izstumt visus iesaistītos, tad to vajadzētu darīt ar lielāko daļu hutu ciltij piederīgo (vairāk nekā 80% no Ruandas iedzīvotājiem), kuri ne tikai atbalstīja, bet aktīvi piedalījās tutsi tautības pārstāvju slaktiņos. Valsts īsti nespētu funkcionēt. Dažreiz šo reālpolitiku mēdz skaisti nodēvēt par "izlīgumu" vai kā līdzīgi. Īpaši neuzsverot, ka tāda ir realizēta arī Latvijā pēc neatkarības atgūšanas.

Cits jautājums – vai ir atbalstāma šādu cilvēku godināšana? Par U. Krastiņa kā PSRS laika tiesneša notiesājošajiem spriedumiem neatkarības pretošanās kustības dalībniekiem Jānim Rožkalnam un Jānim Vēverim, kā arī piespriestie nāvessodi padomju režīma safabricētās lietās, bija zināmi arī 2010. gadā, kad tika lemts par ordeņa piešķiršanu. Tolaik tas netraucēja. Tātad attieksme tomēr mainās. Bet arī tas nav neparasti, pēdējos gados to esam redzējuši daudzos jautājumos, sākot jau ar okupācijas pieminekļa nogāšanu, kas vēl neilgi pirms tam šķita neaizskarams. Pagaidām gan šķiet, ka juristu cunfte savā vairākumā nav tam gatava. Sākot jau ar bijušo ģenerālprokuroru Juri Stukānu, kurš pirms diviem gadiem, godinot U. Krastiņu viņam veltītajā izstādē ar zīmīgo nosaukumu "Vitam impendere vero" ["Dzīvi veltīt taisnībai"], lēja medu profesora ausīs un sūkstījās par sliktajiem nomelnotājiem, pat piedraudot ar kriminālprocesu tiem, kas par šo tēmu medijos runā. Tikmēr tiesību zinātņu doktors Juris Rudevskis soctīklos raksta: "Nav iespējams normāli dzīvot sabiedrībā, kas vienlaikus godina Gunāru Astru un Uldi Krastiņu. Jāizvēlas viens no viņiem."