Guna Roze: Sakārtota vide gluži loģiski kļūst par drošu vidi

Vide veido cilvēku. Un pārveido. Diez vai kāds šo patiesību apšauba tagad, kad ceļošana vairs nav nekas ekskluzīvs un plašajā pasaulē uzskatāmi novērots: kāda vide – tādi cilvēki, tāda viņu uzvedība, dzīvesstils.

Tam, kas uzaudzis mēslainē, jābūt gandrīz pārdabiski stipram, lai mēslaini neielaistu arī savā saprašanā. Kā rāda Dieva pasaulīte, šādiem ļaudīm sveša ir kultūra – grāmatu lasīšana, izstādes, teātra apmeklējumi. Ja tomēr ir, šis cilvēks ir pārdabiski stiprs izņēmums.

Guna Roze, rakstniece, publiciste.

Foto: No personiskā arhīva

Vide un cilvēks sākas mājoklī. Un ne jau ar greznību, bet vismaz ar kārtību, tīrību. Vislabāk to, kā dienišķā vide veido cilvēku, ikdienā redz skolotāji, audzinātāji. Turpinās aiz sliekšņa – dzimtajā rajonā, pilsētā, valstī. Neesmu bijusi Indijā (un arī nevilina), bet lielākais piedzīvotais kultūršoks bija Grieķijas galvaspilsēta Atēnas. Biju to iztēlojusies tādu, kā rāda atklātnes – visu kā apbrīnojamo Akropoli. Izrādās, šis templis ir tikai mazītiņš punktiņš milzu pilsētā. Akropoles pakājē ir arī pavisam neliela sakopta teritorija. Bet, kolīdz sper soli laukā no tūristiem rādāmā rajona, jau nākamajā šķērsielā sākas geto: atkritumu kalni, smakas, netīrība un tam visam pielāgojušies cilvēki. Bez pārspīlējuma – geto uz ielām un vietējo galvās. Un šaubos, vai šie ļaudis, kuri no katras pilsētas vietas redz Akropoli – šo templi –, ir pacēluši galvu augstāk par netīrumu slāni apaugušo ietvi, bet Akropolē bijuši labi ja vienu reizi (skolas ekskursijā).

Savukārt kultūra sākoties ar tualeti. Arī šim apgalvojumam pilnībā piekrītu. Ļaunākajos murgos negribas sastapt padomju laiku atejas Rīgas autoostā, stacijā, skolās. Grūti bija noticēt acīm redzamajam, bet tādas šausmas vēl šogad sastapu Bulgārijas pierobežā.

Sensenos laikos – pagājušās tūkstošgades beigās – strādāju ar reklāmu kinoteātrī "Rīga" (tagad un arī pirms tam – "Splendid Palace"). Toreizējā direktore, pabijusi aiz dzelzs priekškara (90. gadu vidū ceļošana nebija ierasta lieta), reiz atgriezusies no komandējuma, kolektīvam paziņoja, ka tualetēs steigšus jāveic remonts. Un nevis kosmētiskais, bet kapitālais. Direktore vēlējās tās aprīkot ar labākajiem un skaistākajiem apdares materiāliem un santehniku, kāda tobrīd bija pieejama. Otrs noteikums – tur vienmēr jāvalda tīrībai, nedrīkst pieļaut, ka trūkst papīra vai ziepju. Un mūsu kinoteātra tualetes no ķirbja pārvērtās karietē – tās pilnīgi noteikti bija skaistākās, tīrākās, smaržīgākās publiskās tualetes Rīgā. Skaidrs, ka tas nebija lēti, bet... tualešu dēļ strauji pieauga kino apmeklējums, kas līdz ar video bumu bija bezcerīgi krities. Tātad – tualetes palīdzēja celt sabiedrības kultūras līmeni, jo dažs labs varbūt nopirka kino biļeti tikai tāpēc, lai redzētu slavenās labierīcības.

Otrs leģendārs piemērs meklējams tikpat sensenos laikos, varbūt pat pāris gadu pirms. Manas pilsētas mēram (vēl senākam nekā tam, kurš valdīja visilgāk) bija princips turēt pilsētu kārtībā. Veidot vidi, kas veidotu labākus cilvēkus. Salauza soliņu? Uzliksim jaunu. Atkal salauza? Vēlreiz uzliksim jaunu. Tagad saķēpāja? Nokrāsosim. Liksim no jauna un krāsosim tik ilgi, cik būs nepieciešams, kamēr postītājiem apniks. Dārgs paņēmiens, bet izrādījies iedarbīgs. Tagad uz šo pilsētu brauc pēc smukuma. Te nav ar krāsu baloniņiem noķēpātu sienu un rupjībām aprakstītu soliņu. Paretam gadās, bet tie tiešām ir izņēmumi. Nu jau pilsētnieki tā pieradināti pie kārtības, ka ceļ traci par laikā nenopļautu zāli vietās, kur pat īsti nav vajadzības staigāt. Un, ja kādreiz – pirms tās spītīgās soliņu labošanas – Tukums bija slavens kā viena no noziedzīgākajām Latvijas pilsētām, tagad pilnīgi noteikti ir starp drošākajām.

Sakārtota vide gluži loģiski kļūst par drošu vidi. Jo glītā vidē audzis cilvēks nekļūst par postītāju, neuzbrūk soliņam vai loga rūtij, neuzbrūk cilvēkam. Lūk, kāpēc ir svarīgi bērnus vest uz izstādēm, teātriem, koncertiem. Lai parādītu, ka blakus neglītajam, netīrajam, kas varbūt pieņemts par normu mājoklī, eksistē arī skaistais.