To, ka valstī trūkst naudas vitāli svarīgiem tēriņiem, parastie iedzīvotāji jau sen zina, tagad, liekas, to ir pamanījusi arī vara un valdība. Un nu rosās. Ar skaļu bļāvienu metas apkarot birokrātiju. Nu jau saceltais troksnis ir izskanējis, neradot nekādas sekas. Ne varai, ne tautai. 

Tagad "strādāšot" pie izredzēto algu iesaldēšanas. Kā sapratu no premjerministres teiktā, darbs nebūs no vieglajiem. Gandrīz likās, ka ledus šai saldēšanai viņai pašai uz savas muguras būs jāstiepj no ziemeļpola.

Jau pirms daudziem gadiem tika deklarēts, ka valstī tikšot izveidota vienota nodokļu maksātāju uzturēto darbinieku atalgojuma sistēma. Veiktas it kā reformas un reformiņas, kuru rezultātā juceklis kļuvis pilnīgi nepārskatāms. Par kādu vienotu algu sistēmu var būt runa, ja vienādos amatos dažādās ministrijās algu atšķirība reizēm ir gandrīz vai divkārša? Un tā tas ir visā valsts pārvaldes aparātā. Bet varbūt tieši juceklis ir mērķis? Ak jā – vienā jautājumā gan valdošie atsaucas it kā uz vienotas sistēmas esamību. Tad, kad kāds iepīkstas par iespējamu algu samazināšanu vai ieprogrammētā pieauguma apturēšanu. Tik svētu lietu kā likumā paredzēto algu pieaugumu pašiem varenākajiem nedrīkst aiztikt. Uz zemākajām no valsts budžeta apmaksātajām kategorijām gan tas netiek attiecināts, tur, kā nu sanāk. Saeimas deputāte Skaidrīte Ābrama reiz gribēja solidarizēties ar "cilvēku parasto" un mēģināja atteikties no algas pielikuma. Viņu nolika pie vietas un lika saprast, ka pret šo "sistēmu" sacelties nav gudri. Man gan no tā tika sīks gaismas stariņš – mūsu parlamentā ir vismaz viens cilvēks, kuram ir kaut kāda saprašana par sirdsapziņu.