Barselonas sesijas. "Prāta vētra" albuma "Pūķa lietošanas instrukcija" recenzija

Radošums mūzikā reti ir lineārs — tas drīzāk ir nepastāvīgs, mānīgs process, kas līdz ar laiku, iegūto pieredzi un katra mākslinieka iekšējo pasauli izdzīvo vairākas mutācijas fāzes. To īpaši spilgti var novērot mūzikas grupās ar vairākus gadu desmitus ilgu karjeru, kurā jaunrades uzplaiksnījumi, ļoti produktīvi laika nogriežņi mijas ar klusuma periodiem, ar veiksmīgiem un ne tik veiksmīgiem mākslinieciskiem eksperimentiem, mēģinot pārsteigt gan sevi, gan klausītāju.

Prāta vētra "Pūķa lietošanas instrukcija"

3,5/5

Tieši ar auditoriju šīs recenzijas varoņiem — mūsu nopelniem bagātajai grupai Prāta vētra — ir paveicies, tā ir lojāla, atvērta jaunām idejām. Taču nevar noliegt, ka Jelgavas kvarteta stabilo pamatu, tā dēvēto zelta fondu, veido deviņdesmito un tūkstošgades sākuma gadu sacerētās dziesmas — tieši tās vēl šobaltdien ļauj piepildīt Latvijas lielākās koncertvietas. 

Arī šogad pēc 36 gadu darbošanās Renārs Kaupers, Kaspars Roga, Jānis Jubalts un Māris Mihelsons gatavojas vērienīgai koncertturnejai, kurā tiks prezentēts 13. grupas studijas albums Pūķa lietošanas instrukcija. Atšķirībā no pandēmijas laikā galvenokārt attālināti kopā lipinātā Gads bez kalendāra (2021) jaunais «pūķis» tapis kā sendienās — sanākot visiem vienuviet un muzicējot. Bijušas vairākas radošās nometnes Barselonā, kur katrs mūziķis ieradies jau ar kādu iepriekš sagatavotu motīvu, teksta ideju. Protams, daudz kas radies arī uz vietas, spontāni sesiju laikā. Šādās kopā sanākšanās tiek modināts un iesildīts kolektīvais radošais muskulis — bieži vien šī saskaņotā kopradīšana, kas jau iepriekš nesusi panākumus, arī šodien spēj pārsteigt ar negaidītiem un vērtīgiem rezultātiem. 

"Barselonā esot, piedzīvojot šīs radošās sesijas, ir interesanti, kā no nekā pāris stundu laikā top kaut kas," 

radošo procesu kādā intervijā apraksta Mihelsons.

Prāta vētra "Pūķa lietošanas instrukcijas".

Foto: Mikus Kļaviņš

Varbūt tieši tāpēc vairākās dziesmās kā vadošais instruments jūtama Jubalta elektriskā ģitāra, mēģinājuma telpā bieži vien tieši šis instruments uzdod toni — uz Jāņa rifiem uzbūvēta liela daļa jaunā albuma dziesmu. Iepriekšējo plati savā apskatā nodēvēju par Kaspara albumu, jo tieši viņš bija grupas radošais virzītājspēks mājsēdes laikā, turpretim šo ierakstu daļēji varētu saukt par Jāņa albumu. Protams, Jubalta ģitāra ir bijusi klāt visos grupas darbos, taču šajā albumā tā nedaudz izvirzījusies priekšplānā. Ģitāra ir gan albuma strukturālā balsta ass, gan, protams, kopā ar Kaupera balsi un pūtēju grupu arī emocionālais kodols, kas caurvij lielāko daļu kompozīciju.

Albumu ievada grupai neraksturīgais, jestrais un rotaļīgais skaitāmpantiņš Pirmajā dienā — «pirmajā dienā, otrajā dienā… bet durvis bija ciet». Dziesmai pavisam noteikti kādreiz varētu tikt radīta horeogrāfija — gara acīm redzu, kā tautas deju kolektīvi šo visu izdejo uz skatuves. Nepilnas trīs minūtes garais skaņdarbs balstās uz kustīgu ritmu ar plaukstu piesitieniem, Jubalta velkošām ģitāras iespēlēm, īsiem soloizlēcieniem un piedziedājumu ar klasisko līdzi dziedamo "Ou ou ou", Tikai nav līdz galam izdevies ritmā ielocīt vārdu "kompromiss", proti, frāzē «meklējot kompromisu», uzsvars Kauperam sanācis uz nepareizās trešās zilbes. Bet tas ir sīkums.

Albums sāk ieskrieties ar jaudīgo tituldziesmu, kurā priekšplānā izvirzās Jubalta plaši skanošais ģitāras gājiens labākajās U2 stadionu roka tradīcijās. Arī sirsnīgais satikšanās stāsts Mellužu stacija būvēts uz melodisku ģitāras rifu, mazliet atgādinot kaut ko no 90. gadu Prāta vētras. Popmūzikas klišeju kokteilis sanācis kompozīcijā Tu dejoji naktī, kurā kustīgs ritms un postpanka ģitāras gājiens (New Order/The Cure garā) saplūst ar daudzkārt apspēlēto «dejot vienatnē, dejot līdz nāvei» u. tml. Beigās vēl saksofona solo… Ko šādu jau pirms kāda laika Latvijas popmūzikā absorbējusi grupa Rīgas Modes. Albuma veiksmīgākais skaņdarbs Gribēju būt rokstārs sākas ar Ojāra Vācieša balss samplu un Kaupera dziedātu poētiski iedarbīgu, emocionāli tēlainu frāzi: «Vakar nodega mans teātris, un visas notis sabirušas pelnos.» Šī ir Kaspara Rogas muzikālā skice, no kuras organiski izaugusi pārējā dziesmas dramaturģija. Tā ar pūtēju grupu un regejisko stakato taustiņu pieskārienu mazliet atgādina Viss ir tieši tā kā tu vēlies perioda Prāta vētru.

Arī Nodziedi ir sanācis veiksmīgs — akordeona skaņas, interesants perkusīvs ritms, intriģējošs, uz priekšu nesošs Renāra dziedājums, ko papildina Jāņa Šipkēvica un Kristīnes Botros piebalsis. 

Kopumā pirmās sešas plates dziesmas ir emocionāli daudzslāņainas un arī muzikāli pašpietiekamas, kurās grupai izdevies atrast balansu starp introspekciju un svaigumu. Atlikušais albums ir ar lejupslīdošu līkni, tas pakāpeniski sāk zaudēt fokusu, arī grupai neraksturīgais skaņdarbs Faraonu dziesma drīzāk izceļas ar formu, nevis saturu. Pat neatceros, kad būtu dzirdējis tik eksperimentālu Prāta vētru.

Albums ierakstīts studijās Stokholmā un Rīgā grupas ilggadējā muzikālā producenta, zviedra Povela Olsona vadībā. 

Ne mazāk svarīga ir arī vizuālā identitāte — ieraksta vāciņš tapis kopā ar fotogrāfu Antonu Korbijnu. Apgleznotā siena Barselonā, kas atgādina klavieru taustiņus, kļuvusi par metaforu — katrs grupas dalībnieks kā notiņa lielākā partitūrā. Tas ir smalks un reizē ļoti personisks simbols šim albumam. Vinila un CD noformējums radīts kopā ar jauno dizaineru Juriju Lukijanišenu. 

Grupa jūlija beigās dodas Latvijas koncertturnejā un priecēs fanus piecās pilsētās — Jelgavā, Valmierā, Ventspilī, Daugavpilī un Rīgā.

Materiāls tapis sadarbībā ar žurnālu "Ir".