Kā Vēveri kļuva par audēju centru un simbolu latviskām saknēm; Latvijas audēji tiksies Vecpiebalgā

2. augustā Vecpiebalgas pakalnos ieplānots īpašs notikums – 2. Vislatvijas audēju saiets "Vēveru dienas Vēveros".

Lai uzzinātu vairāk par pasākuma iecerēm un programmu, "Kultūrzīmes" sazinājās ar Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja (LEBM) Izglītības un informācijas nodaļas vadītājas pienākumu izpildītāju Andu Skuju. Taču vispirms aicinājām vēsturnieku un LEBM lauku ekspozīcijas "Vēveri" pārzini Edgaru Žīguru ieskicēt lielās audēju saimniecības vēsturi – vietas, kuras vārds ar aušanu cieši saistīts jau gandrīz piecus gadsimtus.

Vēveros ir sirds darbs

Kā nonācāt Vēveros?

E. Žīgurs: Kad pusaudžu gados personība vēl tikai veidojās, jau sapratu, ka Latvijas vēsture un latviešu tradīcijas man ir ļoti svarīgas. Tas laiks šķiet tik sen, vēl pirms atmodas – tāds priekšatmodas laiks –, kad sabiedrībā sāka parādīties pirmās runas par Latvijas valsti un kultūras vērtībām. Sākumā runāja klusi, vēlāk arvien skaļāk un pārliecinošāk. Tas viss man bija kaut kas jauns un aizraujošs. Sāku meklēt trimdas latviešu autoru darbus, protams, tolaik tas nebija vienkārši vai legāli. Atceros, piemēram, Brasliņa un Grīna darbus. Tad arī parādījās interese par folkloras kustību, pirmajiem "Baltica" festivāliem, latviešu literatūru.

Edgaram Žīguram darbs Vēveros ir ne tikai nodarbošanās, bet sirdslieta – iespēja ik dienu kopt, izzināt un popularizēt latviešu kultūru, tradīcijas un vēsturi.

Foto: LNKC

Tas arī noteica manu ceļu. Vēlāk jau dzīvoju Piebalgas pusē un, kad iepriekšējā kolēģe no Vēveriem aizgāja, atnācu viņas vietā. Man ir ļoti svarīgi, ka varu strādāt tieši Vēveros un turpināt popularizēt latviskās tradīcijas. Šis noteikti nav darbs, ko izvēlos peļņas dēļ. Tas ir sirds darbs, un tas saskan ar to, ko vēlos darīt dzīvē.

Piebalgas Vēveriem ir vismaz 400 gadu sena vēsture. Kā izskatījās dzīve tajā laikā?

Nesen tika izstrādāts jauns ceļvedis par Vēveriem un atklājās, ka Vēveru vēsture patiesībā ir vēl senāka – pagājuši 475 gadi, kopš šī vieta pirmoreiz pieminēta. Par senākajiem laikiem ir saglabājušās vien fragmentāras liecības, taču tās ir kā mazi lodziņi, kas ļauj ielūkoties pagātnes dzīvē. Pirmā zināmā pieminēšana datēta ar 1550. gadu – tajā minēta Vēveru sēta. Ir norādīts, ka tur dzīvojis leimanis. Tas bija īpašs zemnieka statuss, kam bija dienesta pienākumi, bieži vien saistīti ar militāriem vai amatniecības uzdevumiem. Leimaņiem parasti nebija jāmaksā parastās klaušu nodevas. Balstoties uz vietvārdu "vēveri" un tā vācu izcelsmi, kas saistīta ar aušanu, var izvirzīt pieņēmumu, ka jau tolaik šeit varētu būt dzīvojis audējs, kurš apgādāja Vecpiebalgas pilsmuižu ar audumiem.

Līdz 1601. gadam Vēveru sēta kļuva par vienu no lielākajām saimniecībām apkārtnē. Tolaik tā bija vienīgā saimniecība pagastā ar vienu arklu. Arkls tolaik bija mērvienība, kas raksturoja zemes auglību un darbaspēka apjomu. Šis fakts var liecināt par saimniecības turību un īpašu statusu. Pilnīgāku priekšstatu par dzīvi Vēveros sniedz 19. gadsimta liecības. Tad kļūst skaidrs, ka aušana šeit bijusi galvenā nodarbošanās un iztikas avots. Teju katrā mājā bijušas vairākas stelles, dažviet pat līdz piecām. Īpaši ziemas un pavasara mēnešos, kad lauku darbi bija paveikti, stelles nepārtraukti klaudzēja. Austs tika arī naktīs – cilvēki strādāja maiņās, piemēram, vīrs un sieva pamīšus.

19. gadsimtā aušana Vēveros bija galvenais peļņas avots. Kāpēc tieši tā?

19. gadsimts Piebalgai bija turības un uzplaukuma laiks. To parāda arī tas, ka no šī novada nāca daudzi mākslinieki, literāti un intelektuāļi. Piebaldzēni varēja atļauties sūtīt savus bērnus skolās, nodrošinot tiem labu izglītību un iespēju redzēt pasauli. Vēverus nav iespējams nošķirt no Piebalgas plašākās vēstures – tās pašas likumsakarības un iespējas attīstīties bija arī šeit.

2024. gada "Vēveru dienu Vēveros" apmeklētājiem liela interese un prieks bija par augu deķu aušanu.

Foto: LNKC

Pēc Lielā Ziemeļu kara Piebalga nonāca karavadoņa Borisa Šeremetjeva īpašumā. Pats Šeremetjevs par Piebalgu vēlāk rakstīja, ka šeit "nedzird ne suni rejam, ne gaili dziedam". Līdz pat Latvijas valsts izveidei Piebalga piederēja Šeremetjeva pēcnācējiem. 19. gadsimtā, kad Eiropā sākas diskusijas par dzimtbūšanas atcelšanu, Šeremetjevi bija visai progresīvi un iestājās par zemniekiem. Lai gan patiesībā viņi vienkārši atbalstīja moderno ekonomiku. Piebalgas zemniekiem jau dzimtbūšanas atcelšanas sākumposmā tika piešķirti "brīvie līgumi" – zemnieki vienojās ar muižu par fiksētu gada nomas maksu, bet peļņas veids palika viņu pašu ziņā. Atšķirībā no daudzām citām vietām, kur šādas pārmaiņas notika tikai pēc vairākiem gadu desmitiem, Piebalga kļuva par sava veida reformu priekšteci. Tādējādi Piebalgas zemnieki samērā agri saskārās ar tirgus ekonomikas principiem – katrs pats izvēlējās, kā nopelnīt nepieciešamo naudu. Ņemot vērā, ka Piebalgas zeme nebija īpaši auglīga un nevarēja konkurēt ar Zemgales līdzenumiem, vietējie saprata: lai izdzīvotu, ar zemkopību vien nepietiks. Ne velti ir teiciens: ja piebaldzēns izvēlējās nodarboties tikai ar zemkopību, tas nozīmēja, ka viņš jau ir izputējis. Tāpēc aušana kļuva par stabilu ienākumu avotu.

Pastāstiet par pašiem Vēveriem!

Vēveru teritorija ir plaša, un tās lielākā vērtība – kā to bieži norāda arī apmeklētāji – ir tā īpašā sajūta, ko rada vēsturiskā vide. Ēkas joprojām atrodas tajās pašās vietās, kur tās reiz tika celtas, un nes sevī vairāku laikmetu uzslāņojumus. Šeit ir dzīvojuši cilvēki, katrs gadu desmits atnesis pārmaiņas. Turklāt tā nav viena saimniecība, bet vesels sētu puduris – astoņas saimniecības, kurās savulaik dzīvoja astoņas ģimenes. Divās no tām pēcteči dzīvo vēl šodien. Vecākā saimniecība celta 19. gadsimta sākumā, jaunākā – tā paša gadsimta beigās. Līdzās dzīvojamām ēkām saglabājušās arī saimniecības ēkas: staļļi, klētis, ratnīcas. Īpaši izceļas Kalnvēveru saimniecība, kas savulaik bijusi turīgākā – tai ir zemnieku celtas vējdzirnavas, kas šodien atjaunotas un apskatāmas. Tās ir vienas no augstākajām vējdzirnavām Latvijā – aptuveni 37 metrus augstas.

Man ir ļoti svarīgi, ka varu strādāt tieši Vēveros un turpināt popularizēt latviskās tradīcijas. Šis noteikti nav darbs, ko izvēlos peļņas dēļ. Tas ir sirdsdarbs, un tas saskan ar to, ko vēlos darīt dzīvē.

Audēju svētki – lieliem un maziem, jauniem un veciem

Vēveri bijuši vieta, kur aušana bija neatņemama sastāvdaļa. Par to, kā šis mantojums pārtop dzīvos svētkos un satiekas ar mūsdienām, stāsta LEBM izglītības un informācijas nodaļas vadītājas pienākumu izpildītāja Anda Skuja – viena no "Vēveru dienu Vēveros" idejas virzītājām un aizrautīgām kultūras mantojuma glabātājām.

"Vēveru dienu Vēveros" organizatore Anda Skuja uzsver, ka šis pasākums kalpo kā platforma audējiem – vieta, kur satikties, dalīties pieredzē un kopīgi rūpēties par aušanas tradīciju saglabāšanu un pārmantojamību. No kreisās: Anda Skuja un pasākuma vadītāji Indriķis Putniņš un Linda Ķaukule.

Foto: LNKC

Kā aizsākās "Vēveru dienas Vēveros"?

A. Skuja: Pagājušajā gadā muzeja simtgades ietvarā, kad tika nolemts rīkot svētkus Vēveros, man tika uzticēts veidot svētku saturu un programmu, kā arī komunicēt ar audēju kopienu. Šī ideja radās jau agrāk, kopīgā sarunā starp muzeja direktori Zandu Ķergalvi un audēju kopienu – īpaši, satiekoties ar Antru Šarloti Blūmi no Tautas lietišķās mākslas studijas "Rota". Kāda pasākuma laikā viņa izteica domu, ka tieši Vēveros būtu īstā vieta, kur rīkot vēveru saietu. Kā zināms, senatnē ar vārdu "vēveri" apzīmēja audējus – tāpēc, kur vēl, ja ne tik īpašā vietā kā mūsu lauku ekspozīcijā Vecpiebalgā. Man bija gan prieks, gan gods kļūt par šī pasākuma veidotāju, un tā kopā mēs pirmo reizi Latvijā iedibinājām un īstenojām Vislatvijas audēju saietu. Šis gads ir īpašs Cēsu novadam – tas ir pasludināts par Kultūras gadu –, un tāpēc pašvaldība aicināja mūs svētkus rīkot atkārtoti.

Ar prieku varu teikt, ka šogad esam kļuvuši starptautiski, jo mūsu pasākumā piedalīsies arī viesi no Igaunijas. Programmas ietvaros notiks lekcija par Igaunijas aušanas tradīcijām, kā arī viesosies studija "Ida", kas Vēveros vadīs gan meistarklases, gan radošās darbnīcas.

Vai arī jums patīk aust?

Pati gan neesmu audēja, taču savulaik aktīvi adīju gan savam pūram, gan saviem bērniem. Esmu skatītāja, kura ar patiesu prieku un apbrīnu novērtē audēju prasmes un veikumus.

 "Vēveru diena Vēveros".

Foto: LNKC

Kādas aktivitātes ir ieplānotas?

Svētkiem būs divas daļas. Pirmā paredzēta tieši audējiem: svētku ievadā godināsim pieredzējušākos amata meistarus, notiks izzinošas lekcijas, ko vadīs gan muzeja pētnieki, gan pieaicinātie viesi. No pulksten 14 sāksies praktiskās meistarklases. Svētkus organizējam arī lieliem un maziem, jauniem un veciem – visiem, kurus interesē tradicionālā kultūra, īpaši aušana. Mūsu mērķis ir iedrošināt katru izmēģināt ko jaunu – varbūt tieši šeit rodas iedvesma sākt aust pašam kaut vai vienkāršu zāļu deķīti.

Šogad atkārtoti notiks gobelēnu veidošana no augiem, kad dzīvās puķes tiks ieaustas smaržīgos rakstos, veidojot dzīvu augu paklājus. Ikviens varēs pamēģināt vērpt ar ratiņu vai vārpstām, jo dzijas savērpšana ir pirmais solis aušanā. Tāpat būs iespēja piesēst pie senajām Vēveru stellēm un aust savu pirmo lupatu deķi. Lielvārdes jostu audējas demonstrēs un mācīs dažādu rakstainu un ziedainu jostu aušanu, kā arī dalīsies ar stāstu par Piebalgas vīru "mežģīto jostu". Arī man būs pārsteigums par to, kas tā tāda ir. To uzzināsim, tikai atbraucot uz saietu. Vēveru maizes krāsnī tiks cepta rudzu maize, un apmeklētāji varēs satikt izcilo piebaldzēnu adītāju Inesi Īrisu Liepiņu, kura dalīsies savā pieredzē par krāsu atrašanu dabā un to, kā tās izmantot rokdarbu mākslā.

Kādēļ ir svarīgi rīkot šādus pasākumus?

Šeit savijas vairākas būtiskas lietas – kāpēc tieši Vēveros un kāpēc šis pasākums? Pirms vairākiem gadiem Piebalgas kultūrtelpa tika iekļauta Latvijas nemateriālā kultūras mantojuma sarakstā, un Vēveru muzeja lauku ekspozīcija ir īsta Vidzemes pērle. Šeit joprojām iespējams sajust 19. gadsimta elpu – mājas stāv savās vēsturiskajās vietās, un apkārtējā vide atklāj gan dabas skaistumu, gan mierpilno zemnieku dzīves ritējumu. Tieši šī vieta pelnīti dēvējama par Latvijas audēju šūpuli. Piebalgas puse ar kalniem un ielejām nebija paredzēta zemkopībai kā Zemgales līdzenumi, tāpēc vietējiem zemniekiem bija jāmeklē papildu iztikas avoti. Un viens no tiem bija aušana. Interesanti, ka vēsturiski auda galvenokārt vīrieši. Tāpat šajā apvidū bija talantīgi ratiņu dreimaņi, kas darināja vērpjamos ratiņus. Aušana ir viena no mūsu senajām nemateriālajām prasmēm, ko nepieciešams saglabāt un kopt. Mēs – muzejs – izjūtam to kā savu pienākumu, bet es personīgi kā cilvēks, kurš augsti vērtē latviskās tradīcijas, uzskatu par godu pielikt savu devumu šī mantojuma saglabāšanā un popularizēšanā. Audēju kopienai šis pasākums kalpo kā platforma, kur satikties, dalīties prasmēs, iedvesmoties un stiprināt pārliecību, ka šīs zināšanas ir vērtīgas un nododamas nākamajām paaudzēm.

Kādreiz Vēveros stelles klaudzējušas gan dienu, gan nakti. Šodien, apmeklējot muzeju, ikvienam ir iespēja ne vien aplūkot šīs stelles, bet arī pašam izmēģināt roku aušanā.

Foto: LNKC

Vai arī jauniešu vidū tiek izkopta aušanas prasme?

Tautas radošās mākslas studijas un audēju kopienas Latvijā ir vairāk nekā simts, un nāk klāt jauni dalībnieki. Bet, runājot ar pašām studiju vadītājām, atklājas, ka jauno varētu būt vairāk. Aušana prasa uzmanību un pacietību, bet jauniešiem brīvā laika pavadīšanas klāsts ir plašs un daudzveidīgs. Protams, gribētos, lai jauniešiem būtu lielāka interese. Tāpēc mēs kā muzejs varam palīdzēt, veidojot šādus svētkus.

Vai atceraties kādu spilgtu atgadījumu no pagājušā gada?

Liela daļa pasākuma norisinājās brīvā dabā, un mūs pārsteidza spēcīgas lietusgāzes. Tā kā Vēveri neatrodas pie pašas šosejas, bet ir sasniedzami pa lauku ceļu, radās bažas, vai autobusi spēs droši izbraukt. Lai pārliecinātos, ka visi viesi veiksmīgi devušies prom un neviens nav palicis iestidzis, nācās pat izbraukt ar traktoru.

Ko cilvēki teica pēc pasākuma? Vai viņi bija pārsteigti par šo tradīciju?

Jā, pārsteigumu netrūka! Pat daudzi pieredzējuši audēji Vēveros bija pirmo reizi, un arī apmeklētājiem bija daudz jaunatklājumu. Piemēram, vairums bija pārsteigti, ka ar vienkāršu vārpstiņu tiešām var aust, tas šķita gandrīz neticami. Liela interese un prieks bija arī par augu deķu aušanu. Kopumā saņēmām labas atsauksmes gan no audējiem, gan apmeklētājiem. Tas ir bezmaksas pasākums – dāvana no mums tradicionālās kultūras kopējiem. Liekas, ka pasākums ir aizgājis no mutes mutē, jo šogad ir pieteicies lielāks dalībnieku skaits – jau vairāk nekā 550 audēji! Tomēr šis saiets nebūtu iespējams bez mūsu finansiālajiem atbalstītājiem – Valsts kultūrkapitāla fonda, Cēsu pašvaldības un Vidzemes plānošanas reģiona.