15.3 °C
Šonedēļ Rīgā visapkārt skan mūzika, pa ielām staigā koristi un pilsētā valda pacilāta svētku noskaņa. Dziesmu svētku nedēļā "Kultūrzīmes" tiekas ar XIII Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētku Noslēguma koncerta "TE-AUST" māksliniecisko vadītāju un virsdiriģentu Edgaru Vītolu.
Kādas ir sajūtas tagad, kad gatavošanās posms aiz muguras?
E. Vītols: Šobrīd joprojām jūtams zināms satraukums par to, kā viss izdosies. Šis ir arī atbildīgs brīdis, kad vēl pēdējo reizi jāpārliecinās, vai viss ir pārdomāts līdz pēdējam sīkumam. Pagājušajā piektdienā jau norisinājās koru finālkonkurss, un šonedēļ visi pulcējamies Mežaparka estrādē uz kopmēģinājumiem. Labā ziņa ir tā, ka 301 koris, kas pieteicās dalībai svētkos, ir apstiprināts. Šonedēļ vēl būs laiks atkārtot repertuāru, lai to varētu izmēģināt kopā ar solistiem, pavadošo grupu, orķestriem, dejotājiem un folkloras kopām.
Ko saka paši dalībnieki? Kādas ir viņu sajūtas un pārdomas?
Runājot par svētkiem, domāju, ka dziedātāji ir patīkami satraukti. Priecājos, ka parādās jautājumi par to, kā viss notiks, ko vajadzētu ņemt līdzi, kāds būs mēģinājumu grafiks. Daļa bērnu svētkos piedalās pirmo reizi, tāpēc viņiem vēl nav skaidrs, ko īsti sagaidīt, bet viņi ir gatavi mesties nezināmajā. Viņi vēl nenojauš, ka šis ceļš būs arī izaicinošs, būs nogurums un būs vajadzīga disciplīna un iekšēja motivācija. Vienlaikus viņi vēl tikai atklās, cik daudz prieka un iedvesmas sniedz kopā būšana – brīdis, kad Mežaparka estrādē ierauga tūkstošiem citu dziedošu bērnu un saprot, ka tie būs viņu topošie draugi, paziņas, ar kuriem kopā tiks piedzīvoti neaizmirstami mirkļi. Pats galvenais, ka viņi vienosies dziesmā!
Turklāt iespēja muzicēt kopā uz vienas skatuves ar tādiem meistariem kā Raimonds Pauls, Raimonds Tiguls, Ance Krauze vai Renārs Kaupers ir vienreizēja. Piemēram, ejot uz "Prāta vētras" koncertu, tu atceries, ka esi dziedājis ar šiem pašiem mūziķiem uz vienas skatuves. Tā varbūt ir vērtība, ko jaunietis šobrīd neapzinās, bet šīs atmiņas paliek – slapjās kājas un nostaigātie kilometri kļūst par sīkumu. Pat ja šī apziņa nenāk agrā vecumā, vēlāk tā atmostas. Un jaunieši turpina dziedāt studentu koros un arī saviem bērniem stāsta par šo kustību.
Kā sagatavojat savus Rīgas Valsts 2. ģimnāzijas koristus?
Manam korim šis gaidīšanas laiks ir bijis ļoti piepildīts – esam aizvadījuši vairākus koncertus un uzstāšanās, tāpēc jau ir bijušas daudzas saturīgas sarunas. Bet vēl ir gaidāma izsmeļoša saruna, ko saucu par "drošības instruktāžu", lai gan patiesībā tā aptver daudz vairāk nekā tikai drošību. Būtiski ir arī izrunāt mēģinājumu kultūru – kā uzvesties, kā justies, ko ņemt vērā dažādos brīžos. Iesaku arī citiem diriģentiem vismaz nedaudz to ieskicēt saviem dziedātājiem. Es pastāstīšu, kā notiek mēģinājumi – ka tie mēdz būt ilgāki un intensīvāki, nekā skolā pierasts. Iesaku bērniem līdzi ņemt piezīmju blociņu un pildspalvu – gan lai pierakstītu svarīgo, gan lai vāktu autogrāfus. Atgādināšu, ka pats svarīgākais ir Dziesmu svētku izbaudīšana. Šis ir īstais brīdis nolikt malā telefonu un būt klātesošam.
Mūsu skolai ir sava tradīcija: pirms gājiena satiekamies ģimnāzijā, uzņemam kopīgu foto pie skolas, sapulcējamies ārā un sagatavojamies – iesākam gājiena dziesmas, izdomājam saukļus un sveicienus. Tas ir brīdis, kad mostas kopības sajūta un visi saprot – nu ir īstais brīdis, vairs nav ko taupīt spēkus – tuvojas kulminācija, uzvaras mirklis!
Ko jūs pats visvairāk sagaidiet no svētku nedēļas?
Varbūt tas izklausīsies neierasti, bet visvairāk gaidu Noslēguma koncerta finālu – to brīdi, kad varēšu atviegloti uzelpot un nodomāt: viss ir izdevies un godam izdarīts. Protams, tas nav tāpēc, ka vēlos, lai svētki ātrāk beidzas. Taču mākslinieciskā vadītāja loma nav tikai goda nosaukums, tā nes līdzi arī ļoti lielu atbildību. Tā prasa nemitīgu klātbūtni un spēju saglabāt vēsu prātu arī tad, kad apkārt mutuļo emocijas. Noslēguma koncerts ir tas brīdis, kad tām var ļaut vaļu.
Kā pats atceraties savu skolēna laiku Dziesmu svētkos?
2000. gadā piedalījos svētkos gan kā dejotājs, gan korists. Atceros, kā pēc jau nodejota koncerta stāvēju kopkorī un dziedāju – šķita, ka spēka vairs nav nemaz. Tomēr es stāvu, dziedu un pēkšņi sajūtu, kā cits caur citu dodam viens otram enerģiju. Un skan! Dziedājām Raimonda Paula "Atdziedi dvēsele". Likās, ka tā nav īsti piemērota bērniem, tāda nopietna, pieaugušo dziesma. Bet līdz pat šai dienai atceros, kā tā skan – liekas, ka tā man vēl aizvien skan sirdī. Tieši atceros, ka šo dziesmu pirmoreiz iepazinu Skolēnu dziesmu svētkos.
