Reps kā "kultūras safari": kāpēc baltie jaunieši visā pasaulē iemīlas hiphopa kultūrā

Uzdūros Dženīsas Blekšīras (Janise Marie Blackshear) 2007. gada maģistra darbam ("Understanding the white, mainstream appeal of hip-hop music: Is it a fad or is it the real thing?"), kas ir viens no retajiem (diez vai tādu ir simtiem) empīriskajiem pētījumiem par baltās auditorijas attieksmi pret hiphopa kultūru. Ilgu laiku pats meklēju atbildes uz jautājumu, kāpēc hiphops šobrīd piedzīvo tik lielu popularitāti. Šis darbs palīdz labāk izprast, kāpēc žanrs, kas sākotnēji radies kā afroamerikāņu pretošanās un pašizpausmes forma, ir kļuvis tik pievilcīgs tieši baltu jauniešu vidū — arī Latvijā, protams.

Autore darba sākumā provocējoši norāda, ka balto interese par hiphopu var tikt uztverta kā sava veida "kultūras safari" — eksotisks ceļojums svešā teritorijā. Hiphops tradicionāli bijis "for us, by us" kultūra, kas pauž marginalizēto melnādaino kopienu pieredzi, tomēr mūsdienās vairāk nekā 70% hiphopa klausītāju ir baltie vidusšķiras pārstāvji.

Balstoties uz fokusgrupu datiem, viņa identificēja sešus galvenos iemeslus, kas skaidro baltādaino klausītāju vilkmi uz hiphopa mūziku un kultūru kopumā (arī "bling" komponenti). Pirmkārt, dumpīgums kā motivācija — hiphops kalpo kā līdzeklis, lai izaicinātu vecāku autoritāti un sabiedrības normas, ko personas uztver kā tipisku jaunības posmu.

Personīgi es šo dumpīgumu savos pusaudža gados izpaudu, klausoties pankroku — tāpat kā hiphops, arī šī mūzika bija veids, kā paust pretestību un meklēt savu identitāti. Vecāku aizliegumi klausīties hiphopa mūziku nereti tikai pastiprina tās pievilcību.

Otrkārt, melnādainības (angļu val. Blackness) apropriācija un vēlme būt foršiem/"krutiem" — hiphopa klausīšanās saistīta ar statusu un stilīgumu, īpaši pusaudžu vidū, un tiek izmantota kā veids, kā izveidot alter ego, identitāti vai izpaust piederību mūsdienīgajai kultūrai, piemēram, caur sociālo mediju profiliem.

Vēl autore min vēlmi piederēt (fit-in), iespēju gūt spēku un pašapziņu (empowerment), mācīšanos caur hiphopu — īpaši afroamerikāņu angļu valodas aspektos — kā arī fizisko izlādi caur deju.

Blekšīra arī norāda, ka hiphops var būt tilts starp rasēm, taču balto attieksme pret šo kultūru ir ambivalenta: no vienas puses, tā izpaužas kā melnās kultūras apbrīna (blackophilia), bet no otras — kā baiļu un aizspriedumu (blackophobia) caurvīta attieksme, kas daļēji sakņojas baltā pārākuma loģikā.

Ja man būtu jāraksta vēl viens maģistra darbs (ja varētu sevi noklonēt, vai būtu daudz brīva laika), tad šī būtu viena interesanta tēma Latvijas kontekstā.

Ar gadiem jau mēs (es varu runāt par sevi) vairāk ielūkojamies kodolā, kas veidojis tieši mūs pašus, mūsu senčus, nemēģinām vairs pieslēgties mūzikai ar prātu — klausāmies ar ķermeni un dvēseli. Un saprotam: tas "bling troksnis" mūs vairs neuzrunā. Tas patiesībā nekad nav uzrunājis. Mēs vienkārši mēģinājām būt moderni. Un tas nozīmē — organiski atgriežamies pie sava klusuma, savas būtības.

Maģistra darba saite šeit. 

Izcilais Kendrika Lamāra LP "To Pimp A Butterfly".

Foto: Publicitātes