Pētnieki uzskata, ka Venera savulaik bijusi Zemei ļoti līdzīga planēta.

Pagājušā gadsimta 60. gadu sākumā dienasgaismu ieraudzīja krievpadomju fantastikas rakstnieka Anatolija Dņeprova romāns “Māla dievs”, kurā vēstīts par tādu dzīvības formu, kurā galvenais elements ir nevis ogleklis, bet gan silīcijs. Arī silīcija atomi ir spējīgi veidot cikliskas struktūras un garas ķēdītes, kas parasti kalpo kā daudzu bioloģisko molekulu pamats. Šī ideja jau tajā laikā aizskāra daudzus domājošus prātus, un pie tās pamazām atgriežas arī mūsdienās.

Mūsdienu pētnieki noskaidrojuši, ka vispār jau ideju par silīcijveida saprātīgām citplanētu būtnēm Dņeprovs pasmēlies no padomju fantastikas patriarha Ivana Jefremova kulta darba “Zvaigžņu kuģi”. Šajā vēstījumā aprakstīta kāda citplanētieša bojāeja uz Zemes vēl dinozauru laikā, un tā galvaskausa kauli bija veidoti nevis no fosforoksidēta kalcija, kā tas ir cilvēkiem, bet gan no silīcija. Pats Jefremovs to skaidroja tā, ka “silīcijs atbilstoši ķīmiskajām īpašībām lielā mērā ir analoģisks ogleklim un to pilnā mērā var izmantot bioloģiskajos procesos”. Un kopš tā laika joprojām neatbildēts ir neviltoti suģestējošais jautājums: vai tiešām kosmosā ir iespējama reāla “akmens dzīvība”?

Merkura noslēpumainība

2008. gadā amerikāņu automātiskā starpplanētu stacija “Messenger” sasniedza Saules sistēmas vismazākās un vienlaikus Saulei vistuvākās planētas Merkura apkaimi. Pētnieki fiksējuši, ka attiecīgajā NASA atskaitē esot bijuši pamanāmi kadri, kuros iemūžināti dīvaini šīs planētas reljefa veidojumi – no vienas kopīgas centrā iznākošas simtiem kilometru garas vagas Karstuma līdzenumā. Astronomu vidē sāka figurēt vārdu salikums “Merkura arahnīds” jeb vienkārši “Zirneklis”.