Neviens no šo iespirtojumu izpētījušajiem speciālistiem nespēja to pieskaitīt kādai no zināmajām Zemes sugām...

Vēl viena teritorija, virs kuras kopš pagājušā gadsimta 90. gadu vidus aizvien biežāk var novērot NLO, ir ASV savulaik okupētā Puertoriko – viena no Lielo Antiļu salām, kas nodala Karību jūru no Atlantijas okeāna. Pētnieki pauduši uzskatu, ka šāda citplanētiešu interese neesot gluži nejauša.

Jandāliņš radiostacijā

1995. gada 18. novembra vēlā pievakarē virs Barankitas apgabala radiostacijas “Radio Procer” (Elitārais radio) antenas masta gaisā iekārās nepārprotams tā dēvētais lidojošais šķīvītis. Par to, kas noticis tālāk, savās atmiņās stāstījis radiostacijas inženieris Hose Ariaga.

“Izdzirdēju saucienus, kas nāca no pretējās ēkas, un vienlaikus ieraudzīju, ka zemi visapkārt klāj spoža balta gaisma. Acumirklī visas mūsu elektroniskās iekārtas uzvedās tā, it kā būtu zaudējušas prātu: mēraparātu skalu bultiņas neprātīgi lēkāja, mūzikas skaņas pārauga nebaudāmā gaudošanā. No sena un nestrādājoša radioaparāta pēkšņi sāka velties biezi dūmi. Es izskrēju laukā un ieraudzīju NLO, kas karājās gaisā tieši virs mūsu antenas masta. Tas bija neticami liels, ovālā formā, sudrabaini pelēkā krāsā. No tā apakšējās daļas plūda apžilbinoši baltas gaismas konuss. Visapkārt aparātam bija taisnstūrveida logi, pa kuriem no iekšpuses nāca ne pārāk spilgta brūnas krāsas gaisma. NLO vēl dažas minūtes tur uzturējās, bet tad vienā acumirklī aiztraucās augšup, izslēdzot prožektoru un pazūdot skatienam.”