Bija priekšlikums pēc kremēšanas Ļeņina pelnus ievietot granātas formas urnā, kuru vēlāk novietotu partijas CK sanāksmju zālē.

Neskaitāmās publikācijās jau vairākkārt uzsvērts, ka pēc Ļeņina (Vladimira Uļjanova) nāves nav veikta viņa ķermeņa toksikoloģiskā ekspertīze, kas vienmēr raisījusi gluži noteiktas aizdomas. Arī mūsdienās daudzi pētnieki joprojām mēģina atgriezties pie šīs tēmas.

Gluži oficiāli par Ļeņina nāves cēloni tolaik pasludināja asins izplūdumu smadzenēs, ko izraisījusi galvas smadzeņu asinsvadu aterosklerozes attīstība, lai gan bez izņēmuma visi ārsti jau tad atklāti atzinuši, ka neizdevušās vispasaules proletariāta revolūcijas vadoņa slimības gaita bijusi ļoti savāda, katrā ziņā netipiska. Kā vienu no vismīklainākajiem apstākļiem min faktu par Ļeņina vispārējā stāvokļa krasu uzlabošanos pašā 1924. gada janvāra sākumā, kam pēkšņi, pilnībā negaidot, sekoja tikpat krasa pasliktināšanās un letāls iznākums jau tā paša mēneša beigās. Tieši tas šajā stāstā, raugoties arī no mūsdienu medicīnas speciālistu viedokļa, esot visdīvainākais.

Kurš bija visvairāk ieinteresēts

Īsumā var atgādināt, ka Ļeņinam nopietnas problēmas ar veselību sākušās 1922. gada maijā, kad viņu skāra pirmais insults – asins izplūdums smadzenēs. Viens no ietekmīgākajiem padomju līderiem savulaik valdošajā savdabīgajā varas triumvirātā kopā ar Ļevu Trocki (Ļevs Bronšteins) un Jakovu Sverdlovu (Ješua Solomons Moisevičs jeb Jankels Miraimovičs, kurš aizdomīgos apstākļos nomira jau 1919. gadā) bija spiests paiet maliņā no ikdienas partijas un valsts pārvaldes darbiem, taču jau līdz tā paša gada septembrim bija atguvies un maksimāli atjaunojis spēkus tiktāl, ka varēja atgriezties darbā. Izrādās, daudziem tas vairs lāgā nepatika. Jau decembrī viņu skāra otrais insults, pēc kā viņa stāvoklis tikai pakāpeniski pasliktinājās, kamēr 1923. gada marta sākumā viņš jau zaudēja spēju runāt un pilnvērtīgi pārvietoties.