Bērnu runātīguma izskaidrošana tieši ar pieaugušo runātīgumu principā izskatās visnotaļ pārliecinoša.

Viena daļa bērnu sāk runāt agrāk, citi – vēlāk, un šo atšķirību mēģināts dažādi skaidrot: lielais valodu daudzums, kādā runā vecāki, dažādi ar dzimumiem saistīti apstākļi, tostarp arī ģimenes sociāli ekonomiskais statuss un tamlīdzīgi. 

Saistībā ar sociāli ekonomisko statusu patiešām ir dažādi pētījumi, kas apliecinājuši, ka nabadzība ievērojami kaitē smadzenēm, un būtībā šādā atzinumā nav nekā pārsteidzoša: nelāgi dzīves apstākļi nesekmē ne fiziskās, ne garīgās veselības uzturēšanu – fakts. Slikta pārtika un nepārtraukta cīņa par izdzīvošanu ietekmē gan mātes, gan bērna organismu, turklāt gan grūtniecības laikā, gan arī pēc bērniņa piedzimšanas, savukārt vēl attīstības procesā esošās smadzenes nevar nesajust tos apstākļus, kādos tām nākas attīstīties. Nepatīkami vides apstākļi ietekmē kognitīvās funkcijas, un to vidū katrā ziņā ir valoda un runa.

Tomēr jaunāko pētījumu autori pauduši, ka pastāv arī krietni vienkāršāks izskaidrojums, proti: mazi bērni dažādos ātrumos apgūst valodu tāpēc, ka kādam vecāki ir runīgāki, bet kādam – mazāk runīgi. Pētnieki eksperimentālos nolūkos izmantojuši audioierakstus, kurus kopumā 40 000 stundu garumā ierunājis 1001 bērns vecumā no diviem mēnešiem līdz četriem gadiem. Speciāli šim nolūkam bērni nēsāja nelielu īpašu ierīci, kas fiksēja visas viņu izdotās skaņas, kā arī apkārtesošo cilvēku sarunas. Var piebilst, ka bērni šīs ierīces nenēsāja vairākus gadus, vienkārši pētījumā piedalījās vecāki ar dažādu vecumu bērniem. Lielākā daļa ģimeņu runāja angļu valodā, taču bija arī dati par ģimenēm, kurās lietoja holandiešu, spāņu, vjetnamiešu, somu, papuasu valodu jele, vienu no Senegālas oficiālajām valodām volofu un arī Dienvidamerikas indiāņu čimane valodu.