Var labi iedomāties, kā viņpasaulē nebeidzami turpina uzjautrināties Čārlzs Millars...

Šis stāsts ir par Čārlzu Millaru, kurš bija itin sekmīgs kanādiešu jurists un uzņēmējs. 

Viņš iegādājās ienesīgus nekustamos īpašumus, bija tvaikoņa līdzīpašnieks un alus ražošanas uzņēmuma akciju kontrolpaketes īpašnieks, kā arī iegādājās pārvadājumu rīkošanas uzņēmumu, bija kaislīgs un azartisks spēlmanis, kurš vienlaikus gan lika likmes hipodromā, gan arī bija vairāku žokeju klubu akciju īpašnieks. Katrā ziņā viņš bija ļoti dzīvespriecīgs cilvēks, labprāt un bieži jokoja un rīkoja dažādas humora pilnas provokācijas, spējot sasmīdināt praktiski visus pilsētas iedzīvotājus. Tāpēc, uzzinot skumjo vēsti par Čārlza aiziešanu viņsaulē 1926. gadā, ļaudis no sirds bēdājās, nespējot pat nojaust, ka savu galveno savas dzīves joku viņš aiztaupījis kā pašu pēdējo.

Kā praktiski domājošs cilvēks Čārlzs par savu nākotni neloloja nekādas ilūzijas, labi apzinoties, ka kaut kad nomirs, un tāpēc laikus sagatavojās savai aiziešanai nebūtībā. Atbilstoši viņa paustajai gribai viņa testamentu nolasīja bēru dienā tieši kapsētā – un klātesošie avīžnieki, nemaz nesagaidot sēru ceremonijas beigas, aiztraucās uz savām redakcijām, lai iespējami ātrāk nodotu drukāšanai visnotaļ satriecošus jaunumus par nelaiķa tā dēvēto pēdējo gribu.