12. augusts vēsturē un senās avīzēs. Pirmā nauda latviešu valodā

1915. gada 12. augustā. Pirms 110 gadiem, tajā pašā dienā, kad Rīgā sākās brīvprātīgo uzņemšana latviešu strēlnieku bataljonos un ritēja pirmo trīs – 1. Daugavgrīvas, 2. Rīgas, 3. Kurzemes – strēlnieku bataljonu formēšana, vācu okupētajā Jelgavā arī notika kāds Latvijas vēsturē būtisks notikums.

Pēc pirmā uzbrukuma atsišanas maijā, kad pilsētas aizstāvēšanā pirmo reizi izcēlās latviešu zemessargi, 1. augustā Jelgava tomēr krita vācu rokās. Ienācēji piestādīja jelgavniekiem kontribūciju – maksu par okupācijas karaspēka uzturēšanu. Turklāt pilsētai vajadzēja arī domāt par savas saimniecības uzturēšanu virs ūdens, jo no cara rubļu zonas Jelgava nu bija nogriezta, bet okupācijas ostmarkas vācieši vēl nebija ieviesuši. Minēto apsvērumu dēļ Jelgavas pilsētas valde šajā dienā pieņēma lēmumu izdot savas parādzīmes, kuras vēlāk galvenokārt izmantoja algu izmaksai un sociāla rakstura iestāžu uzturēšanā. Kara gaitā kopumā Jelgavas nauda piedzīvoja trīs ļoti dažādu nominālu izlaidumus, bet svarīgākais, ka starp tām bija Latvijas vēsturē pirmās banknotes, uz kurām parādījās teksti latviešu valodā. Savas parādzīmes šajā laikā izdeva arī Liepāja un Ventspils, taču tās drukāja vācu un krievu valodā, kamēr Jelgavas vērtspapīriem vienā pusē rakstīja latviski, bet otrā vāciski. Papīra parādzīmes iespieda pirms Pirmā pasaules kara slavenajā Stefenhāgena tipogrāfijā. 

Jelgavas nauda bija apritē visā vācu okupētajā Kurzemē, un to kā maksāšanas līdzekli saglabāja arī pirmajos Latvijas neatkarības gados, pielīdzinot Latvijas rublim.

Piemēram, 1919. gadā pilsēta Latvijas Pagaidu valdības vietā tā maksājusi algas Jelgavas policistiem, uzturējusi vietējo cietumu, bēgļu un karantīnas nometnes un tā tālāk. Lēš, ka kopumā kara laikā bija nodrukātas parādzīmes aptuveni 1,1 miljona rubļu apjomā. Ar Saeimas lēmumu šīs naudaszīmes varēja izmantot līdz 1925. gada 1. janvārim, bet Latvijas Valsts kasē Jelgavas naudu pret latiem varēja apmainīt līdz 1931. gada 1. aprīlim.

"Līdums", 1925. gada 12. augustā

Saka. Šī vieta ir tālu no pilsētām un kultureliem centriem. Labu ceļu nav, ļaudis atstāti savam liktenim. Reti te iebrauc cilvāks no ārienes un tas pats drūms un noguris no 50 verstis garā ceļa no Liepājas, vai 70 verstis zemnieka vāģos dauzīts, ja brauc no Ventspils. Tomēr vajag padzīvot še tikai vienu dienu un ceļiniekam jāsaka: ļaudis, jūs esat apbrīnošanas cienīgi! It sevišķi tas attiecas uz jaunsaimniekiem. Zeme vāja, sils un purvi, pļavās rāvains grīslis aug. Un tomēr viss tiek iestrādāts, iemēslots un nosusināts. Bijušie karavīri, viņi kaujas laukos raduši uzvarēt, viņi uzvar arī dabu. Visur paceļas plašas, greznas, uz mūžību taisītas ēkas, kā viņi paši saka. It sevišķi lietderība, mākslas gaume un plašums ir redzami jaunsaimnieku Klāvsona un Šnipkes jaunbūvēs. Pat vecsaimnieki ar brīnumiem noskatās un iet pie viņiem mācīties. Un viss tas sasniegts, iesākot ar vislielāko trūkumu, bez kādu onkuļu palīdzības. Jaunā zemniecība, tavi spēki ir neizsmeļami, neļauj tikai viņiem noklīst sānis, tad nākotne būs tava.