"Dziesma dejo, deja skan" — otrais piegājiens bija gaidīts un nedaudz negaidīts, likās pildīts, bet nedaudz nepiepildīts. Tas nemaz nav slikti, ka pēc vienas pilnmēness nakts gribas vēl.

To pilnībā apliecināja izrādes dalībnieki 9. augusta naktī, bagātīgi svētīdami Agri Daņiļēviču un Edžu Arumu ar improvizēto Daugavas ūdeni Mežparkā, Sidraba birzs maliņā. Nedaudz atgādināja senus nostāstus par mūsu senčiem, kas kristīgo ticību mazgājuši Daugavā. Tikai šoreiz Daugavas ūdens svētīja uzveduma producentus un mazgāja nost tos atlikušos sovjetisma sārņus, kas vēl aizvien pielipuši mūsu Deju svētkiem. Te jācitē mūsu dejas vaidelote Vija Vētra, kas kādā intervijā 2023. gada augustā burtiski teica šos vārdus: "Mūsu Deju svētkiem nākotnē jākļūst par tautas lūgšanu dejā, kādi būtībā jau ir Dziesmu svētki. Varbūt ir mēģināts kaut ko lietas labā darīt, bet tas nav rezultējies, un iemesls ir redzams. Ļoti daudz sovjetu mentalitātes, un tas traucē."
Tas, ka Aruma–Daņiļēviča vadībā rīkotāju komanda spēj piedāvāt aizraujošu koru un amatierdejotāju izrādi, bija skaidrs jau pirms četriem gadiem. Kas otrajā piegājienā bija inovatīvs?
Folkloristi ļoti cenšas, skatītāji grib kopā dziedāt un dejot
Folkloras kopu un danču draugu ieviešana uzvedumā pati par sevi ir ļoti laba doma un šķiet arī pamatota — tautas likteņupe un tautas dziesma, ko tur vairāk teikt. Novadi dzied un dzied, un dzied, bet nenāk klāt, viņu dziesma paliek kaut kur tālumā, pagātnē. Ja tāda ir iecere, tad jāteic, ka tā ir novecojusi — folkloras kustība jau savu spēku parādījusi, un nav vairs tie laiki, kad folkloras kopas tikai sastādītas pie ieejas Lielajā estrādē, lai dzied, kamēr skatītāji plūst garām uz galveno notikumu. Tautas vērtību nesēji tomēr palika kaut kur tālu, tālu… tikai nevarēja saprast — kur? Senatnē? Varbūt nesenā Atmodas laika reminiscencē?
Sargājošais uguns aplis jau daudz labāk izjūtams un skaidrāk pamatots — tēvu zeme jāsargā un tieši tagad. Perfekti!
Vēl iespaidīgāka bija nāves masku parādīšanās pavisam otrā estrādes malā un tāds kā uzbrukums. Gribējās dziedāt un dejot "Nāve, nāve, nāc jel drīz…", bet tad tās nāves kaut kur pagaisa un no dancošanas nekas nesanāca.
Uzveduma sākumā ieskanējās vairāku pazīstamu tautasdziesmu motīvi. Skatītāji uztvēra folkloras sparu un jau dziedāja līdzi, bet… še tev! Pirmais pantiņš izskanējis, un jau cita melodija, kas pārtrauc uzsākto kopdziedāšanu. Pēc pāris mēģinājumiem publika met mieru un vairs nedzied. Tikai beigās, kad skan populāras melodijas un, protams, tā īstā un vienīgā dziesma, kas iederas tēmā — proti, "Saule, Pērkons, Daugava" — publika dzied kopā ar astoņtūkstošgalvaino dalībnieku pulku. Skan vareni.
Ko darīt ar Deju svētkiem? Pozitīvie piemēri
Jāpiekrīt Vijai Vētrai par visiem tūkstoš procentiem, ka Dziesmu svētki ir tautas lūgšana, bet — ko darīt ar Deju svētkiem?
Diemžēl „Dūnas“ uzvedums atbild uz šo jautājumu tieši tikpat daudz kā 2022. gadā — tas ir, tikai ieskicē problēmu loku un piedāvā risinājumus, kuri pārsvarā nešķiet jauni.
Ūdens baseina izmantošana kā papildinājums dejas laukumam bija visiespaidīgākais jauninājums. Tas patiešām ir izdevies no visiem aspektiem un ir viens no „trim vaļiem“, kas padara dažus deju priekšnesumus aizraujošus. Tātad — „Klabdancis“, kas jau iepriekšējā reizē bija, varbūt, pati labākā deja, šoreiz pa daļai notiek ūdenī. Ūdenī šļakstās, piedodiet, dejo džinsaini jaunieši, bet fonā vairākas deju kopas. Tam seko Sūnas „Audēju“ šļakstdeja, un tad skatītāji tikai vēro, kā samirkušie dejotāji skrien prom un viņu vietā izskrien sausie. Tikai — kas notiek aiz jautrajām ūdens dzirnavām? Laikam kāds dejo, bet uzmanība viņiem netiek veltīta.