Režisors Toms Treinis: Mums ir jāatmostas!

Piektdien, 11. aprīlī, uz Valmieras teātra skatuves gaidāma pirmizrāde "Burvju kalnam" – darbam, ko dramaturģe Justīne Kļava kopā ar režisoru Tomu Treini un komandu veidojuši pēc vācu klasiķa, Nobela prēmijas literatūrā laureāta Tomasa Manna romāna "Burvju kalns" motīviem.

"Kultūrzīmes" sarunai uzrunāja režisoru Tomu Treini, lūdzot atklāt, kādēļ tieši tagad, mūsdienās, nozīmīgs "Burvju kalns", kas tiek uzskatīts par vienu no 20. gadsimta nozīmīgākajiem literārajiem darbiem Eiropā.

Toms Treinis.

Foto: Madara Rutkēviča

Kā nonācāt līdz domai iestudēt Valmieras versiju par Tomasa Manna "Burvju kalnu"?

T. Treinis: Ideja radās, vēl studējot Kultūras akadēmijas pirmajā kursā. Toreiz mamma bija uzdāvinājusi grāmatnīcas dāvanu karti un, ieejot kādā no grāmatnīcām, pavisam nejauši ieraudzīju, ka "Burviju kalns" maksā tieši tādu summu kā kartē norādīts. Sapratu, ka tā arī jādara – jāņem Tomass Manns, turklāt tolaik man arī ļoti patika biezas grāmatas. Atceros, lasot "Burvju kalnu", tas zināmā mērā mani pārņēma, ievilka, tā bija interesanta sajūta.

Manns šo romānu rakstīja no 1913. līdz 1924. gadam, sāka pirms kara un pabeidza pēc tā, kopā divpadsmit gadus. Rakstnieks esot teicis, ka romāns ir par Eiropas civilizāciju, laiku pirms Pirmā pasaules kara. Šī sajūta par laiku pirms kara šobrīd spēcīgi rezonē, tā liekas ļoti dzīva, jo diemžēl arī šobrīd dzīvojam līdzīgā periodā.

Romāna galvenais varonis Hanss Kastorps ir gluži kā "tabula rasa", dzīves neaprakstīts jaunietis, kurš ierodas sanatorijā bez jebkādiem dzīves mērķiem un tādējādi izrādās pakļauts ideoloģiskajām vētrām, dzīves uzskatiem, mīlestībai un visam, kas notiek zināmā mērā noslēgtajā sanatorijas vidē. Romāna 1200 lappusēs Tomass Manns apraksta, kā no šī jaunā varoņa izšķiļas jel kāds nākotnes cilvēks jeb, runājot metaforiski, tas ir virziens, kurā šobrīd raugāmies – kurp dodas Eiropa…

"Burvju kalns" ļoti lielā mērā uzrunā visaptveroši, un daudzajās lappusēs esam atraduši labu kodolu, kas dziļi saistās ar šodienas izjūtām. Tas ir liels dramaturģes Justīnes Kļavas nopelns, viņa veiksmīgi spēja visu romāna apjomu ietvert vien 180 lappusēs.

Baismīgi apzināties – lai gan kopš romāna pabeigšanas pagājuši 100 gadi, nekas daudz nav mainījies…

Tas bija laiks, kad valdīja impērijas un mazās valstis, tai skaitā vēlāk Latvija, cenšoties atdalīties. Notika sadursme starp humānisma skatu, brīvības centieniem un esošo sistēmu. Arī šodien jāiet radikāls ceļš, jo tai Eiropai, kādā šobrīd dzīvojam, ir jāapbruņojas, bet vēl vairāk – Eiropai jāatmostas. Gluži tāpat kā Manna sanatorijā, arī mūsdienu cilvēki bija ieaijājušies snaudā: viņi ēd, staigā, guļ, bauda dzīvi, un ar zināmu baudu izjūt, ka cilvēkam būt ir teju vai nogurdinoši. Visu laiku esam dzīvojuši gluži kā burvju sanatorijas dārzā un paļāvušies, ka kāds, ko sauc par Eiropu, šo skaisto dārzu apsargā, bet tagad pēkšņi nākas attapties.

Mums ilgi paticis domāt, ka pēc Otrā pasaules kara cilvēks gājis garīgas attīstības ceļu, bet, pieredzot notiekošo Ukrainā, jāatzīst, ka tas nav noticis…

Pēc Otrā pasaules kara cilvēki tik tiešām, iespējams, bija pieaugušāki un domāja saprotam pieļautās kļūdas, bet tagad pieredzam, ka kļūdas rodas atkal no jauna. Arī "Burvju kalna" galvenais varonis ar laiku saprot, ka mīlestība un labestība ir teju utopiskas, neiespējamas, bet tās vismaz rāda ceļu, pa kuru vajadzētu iet, lai nerastos karš un katastrofas.

Arī šodien mēs visi zinām, ka karš līdzinās katastrofai, kas nes bojāeju, tas ir iznīcinošs spēks un vara. Lai gan naivi skan, "Burvju kalns" rāda, ka izdzīvotā dzīve ir mistērija, kam kaut kādā mērā nerimstošie kari ir klātesoši. Tas notiek gluži kā cikls – kolīdz sabiedrība sasniedz zināmu augstāko iespējamo attīstības punktu, teiksim, augstāko iespējamo demokrātijas izpausmes gaitu, augstāko iespējamo dzīves spēku, nāk iznīcība, lai pēc tās rastos atjaunotne. Es tiešām to saredzu cikliskā izjūtā, grūtākais saprast, kā šo ciklu atstāt, kā tikt ārā no apļa.

Ir jau dažas balsis, kas karu sauc par nepieciešamu attīrīšanos…

Protams, tā ir arī attīrīšanās, un šīs balsis iekļaujas jau minētajā ciklā. Lai cik paradoksāli nešķistu, brīdī, kad mūsu labklājība sasniegusi ļoti augstu līmeni, cilvēkā tuvojas katastrofas sajūta. Šis cikls ir civilizācijas mistērija, mīkla, tas ir stāsts, kas mūsos kultivējas. Taču arī šoreiz ne bez iemesla, jo mums blakus ir autoritārs, totalitārs režīms, turklāt tās pat nav tikai viena cilvēka iegribas, tur realizējies sistemātisks, gadu desmitiem veidots sabiedrības pakļaušanas projekts. Lai Dievs dod, ka kara līnija apstātos ukraiņu zemē un tur šī katastrofa arī atšķetinātos, nevis aizietu kur tālāk. Pie kara Ukrainā gan pat esam zināmā mērā pieraduši, un tāds pieradums ir šausmīgs, kaut gan pie tā nevienu nevar vainot. Protams, visu laiku domās par karu nevar dzīvot, tomēr jāsaprot, ka katru dienu, arī mūsu sarunas laikā, cilvēki mirst.

Vai teātris un tā režisors, vai daiļdarbs spēj modināt sabiedrību no sastinguma? Skatītājiem nav vieglas atziņas pēc jūsu "Kur pazuda valsts" noskatīšanās, tādas nav arī gaidāmas "Burvju kalnā".

Tomasam Mannam sanatorija radošam darbam bija ļoti pateicīga vide, jo, ārstējoties no tolaik neārstējamās slimības tuberkulozes, pacienti mira skaisti un lēnām. Skaistajos Alpu kalnos, lēni malkojot vīnu, tā bija alegorija – taču Tomass Manns spēcīgi mudina, ka no skaistās miršanas ir jāatmostas. Tuberkulozei tagad, pēc 100 gadiem, zāles ir atrastas, bet tomēr – gluži kā tolaik – Eiropa nedrīkst skaisti nomirt, mums ir jāatmostas, jāceļas, lai saprastu, ka mēs nedrīkstam mirt. Mums ir jādzīvo, jāatmostas no ieilgušās snaudas, jo patiesībā Eiropa snaudusi diezgan, pārāk ilgi. Turklāt, apzinoties, ka blakus atrodas ļaunums, mēs tik tiešām esam pārāk maz darījuši, lai vienu dienu tas nepavērstos pret mums.

Vai mūsdienās radošo cilvēku brīdinošās, trauksmes cēlāju balsis tiek sadzirdētas?

Šobrīd, mūsu sarunas dienā, vēl notiek mēģinājumu process. Procesa laikā kopā ar aktieriem ikreiz izjūtu, cik spēcīgi šī tēma mūs uzrunā, un, ja reiz tā uzrunā mūs, tā kustinās arī citus, vismaz daļu cilvēku skatītāju zālē. Caur Justīnes Kļavas veidoto dramaturģiju mūsu izrāde pauž Tomasa Manna savulaik uzrakstīto, manuprāt, tas ir gana spēcīgs, lai iekustinātu līdzcilvēku domāšanu, sajūtas un sirdi.

Mēdz gan teikt, ka skatītājs vēlas atpūsties, skatīties vien izklaidējošu teātri …

Teātris ir ļoti dažāds, to veido visdažādākie cilvēki, un Latvijā piedāvājums ir ļoti plašs. Ja nebūtu pieprasījuma, Latvijas teātri neskartu tik daudzveidīgus jautājumus. Pieprasījums, pilnībā izpārdotās izrādes, skaidri pierāda, ka latviešu skatītājiem ir vajadzīgs, piemēram, Raiņa "Jāzeps un viņa brāļi", jo cilvēkiem ir siltas sirdis, viņiem rūp un interesē pasaule. Neapšaubāmi – teātrī ir jārunā par lielām lietām, turklāt reizēm veselīgi arī paskatīties atsvešināti un sevi ieraudzīt no malas. "Burvju kalnā" piedāvāsim gan garīgo vertikāli, izaugšanu un mēģinājumus meklēt Svēto Grālu, gan izrādē būs arī ļoti daudz komiskā, ļoti asprātīgas epizodes.

Izrādes aprakstā esat uzsvēruši, ka "bīstamāka par jebkuru infekcijas slimību ir indivīda garīgā mazspēja". Vai pēdējos gados sabiedrībā izjūtat garīgu mazspēju?

To izrādē humānists Setembrīni saka Hansam Kastorpam. Mūsu Hanss ir viens no tiem 21. gadsimta jauniešiem, kuriem dzīvē nav sava ceļa, tiesa, viņš pabeidzis skolu, bet nezina, ko darīs, viņam nav vektora, nav pat intereses, kur to meklēt. Hansam dzīvē ir vien divi mērķi – dzerot aliņu, sēdēt Hamburgas ostas kafejnīcā un skatīties, kā citi strādā. Man liekas, tāda attieksme kļuvusi gluži kā diagnoze, arī Latvijā ļoti daudziem jauniem cilvēkiem liekas, ka kaut kā jau viss nokārtosies, kaut kā jau būs labi, viņi gan nezina, ko varētu darīt. Tiesa, viņiem ir varbūt pat diezgan labas manieres, bet viņu kompass ir tukšs, tas nerāda.

Jūs daudz pieminat dažādas sajūtas. Vai jums ir sajūta, ka mums izdosies saglabāt Eiropu, tās demokrātiju?

Absolūti tam ticu, tas ir iespējams, turklāt, lai atmostos, 2014. un 2022. gads bija kā kārtīgi zvani. Tiesa, Eiropa 2014. gadā vēl nepamodās, tikai tagad, kad pēc pilna mēroga iebrukuma sākuma jau pagājuši vairāk nekā trīs gadi, kaut kas pēkšņi notiek visai spēcīgi.

Atceros, 2022. gada pavasarī, kad bija pagājis vien mēnesis kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā, biju Portugālē, un pēc Latvijā jūtamajām šausmām tur jutos kā atrodoties pavisam citas pasaules malā. Portugālē izjutu "Burvju kalnu", tur visi gulēja, atpūtās un dzīvoja. Taču arī Latvijā joprojām vajadzīga vēl spēcīgāka atmošanās, neesmu drošs, ka līdz galam apzināmies draudošās briesmas. Jo vairāk to apzināsimies, jo skaļāk par tām runāsim, jo vairāk cilvēku modīsies.

Tomasa Manna "Burvju kalns" pēdējos astoņus gadus ir gluži vai dzīvojis manī. Ja man reiz dotas radošās spējas, gluži kā pienākumu jūtu šo sajūtu tagad materializēt teātra izrādē – tā ir runāšana par to, kas sāpīgs un būtisks, tas nav aktuāls tikai aktualitātes vārdā, bet būtisks visai mūsu nākotnei.